Nodaļa 6. Ekonomikas un sabiedrības digitālās pārveides iespēju izmantošana

Kopš tūkstošgades sākuma Latvija ir guvusi ievērojamu ekonomisko progresu. Valsts ekonomika aug ātrāk nekā citās ES un ESAO dalībvalstīs. Taču produktivitāte joprojām ir ievērojami zemāka nekā citās ESAO valstīs, un darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās ierobežo turpmākās izaugsmes iespējas. Digitālās inovācijas ir būtiski svarīga, lai palielinātu produktivitāti un paaugstinātu dzīves līmeni. Tāpēc Latvijas valdība ir veikusi pasākumus, lai palielinātu pētniecību un izstrādi, kā arī inovācijas, kas pašlaik ir zemā līmenī. Taču koordinētāka pieeja pētniecības un inovācijas politikas īstenošanai, kurā IKT tiktu uzskatītas par transversālu tehnoloģiju, varētu palīdzēt Latvijai uzlabot savus vājos inovāciju rādītājus.

Latvija saskaras ar vairākiem sarežģījumiem, kas var kavēt ekonomikas izaugsmi nākotnē. Iedzīvotāju novecošanās un augsta emigrācijas līmeņa dēļ darbspējas vecuma iedzīvotāju daļa samazinās. Lai gan nelielais vietējais tirgus padara uz eksportu vērstu izaugsmi par nepieciešamību, tomēr Latvija krietni atpaliek no Eiropas ražošanas centriem. Inovāciju veicināšana var palīdzēt Latvijai šos šķēršļus pārvarēt. Inovācijas var uzlabot produktivitāti, kas pašlaik ir zemā līmenī, tādējādi veicinot izaugsmi, neskatoties uz iedzīvotāju skaita samazināšanos, un palielināt algas, kas var palīdzēt noturēt darbiniekus (6.1. attēls). Jo īpaši digitālās inovācijas var ļaut pārvarēt attāluma problēmas un palīdzēt Latvijai palielināt eksporta apjomu.

Pašlaik inovācijām ir salīdzinoši neliela nozīme Latvijas ekonomikā. Pētniecība un izstrāde ir īpaši zemā līmenī, pat salīdzinot ar valstīm, kurām ir līdzīgs IKP uz vienu iedzīvotāju. Turklāt pētniecībā un izstrādē gandrīz ceturto daļu finansē Eiropas Savienība (6.2. attēls). Latvijā uzņēmumu izdevumi pētniecībai un izstrādei arī veido vienu no zemākajām IKP daļām salīdzinājumā ar citām ESAO valstīm.

Latvijai ir arī vāji rezultāti attiecībā uz citiem inovācijas pasākumiem (Eiropas Komisija, 2018a). Valstī ir viena no zemākajām inovatīvu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) daļām E S (6.3. attēls). Turklāt Latvijas uzņēmumu inovācija lielā mērā ir vērsta uz esošo tehnoloģiju pārņemšanu, nevis uz jaunu inovāciju veidošanu, kas savukārt radītu intelektuālo īpašumu. Tādējādi patenta pieteikumu skaits uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir starp zemākajiem Eiropā (Lauma Muižniece, 2017) (6.4. attēls). Latvijas inovāciju plaisu apliecina tās eksporta specializācija produktos ar zemu pievienoto vērtību un augstu resursu patērēšanas līmeni (ESAO, 2017a). Šos vājos rezultātus daļēji var skaidrot ar mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu lielo proporciju (sk. 4. nodaļu), kuri parasti ir mazāk inovatīvi, un ar ārvalstu tiešo ieguldījumu (ĀTI) apmēru, kas ir zem ES vidējā rādītāja, ĀTI lielākoties tiekot novirzītiem uz nozarēm, kas parasti neveic ieguldījumus pētniecībā un izstrādē (Eiropas Komisija, 2018a; ESAO, 2020a).

Uzņēmumu vājos inovācijas rezultātus papildina vāji pētniecības rezultāti augstākās izglītības nozarē. Augstākās izglītības ieguve vecuma grupā no 25 līdz 34 gadiem Latvijā atbilst ES vidējam rādītājam, taču pētnieku un doktora grāda ieguvēju skaits ir īpaši zems (6.5. attēls) (ESAO, 2019b). Turklāt, lai gan IKT speciālistu daļa starp visiem doktora grāda ieguvējiem ir līdzīga kā citās Eiropas valstīs, pēdējo gadu laikā tajā ir manāmas samazināšanās pazīmes (6.6. attēls) (Eurostat, 2019).

Turklāt pētniecības kvalitāte ir zema salīdzinājumā ar citām ES valstīm (ESAO, 2019a). Latvijas publikācijas IKT jomā ir nepietiekami pārstāvētas starp tiem 10 %, kas tiek citētas visbiežāk (6.7. attēls), un starptautiskās sadarbības līmenis ir zems (6.8. attēls).

Latvijas vidējā termiņa plāni attiecībā uz inovāciju un uzņēmējdarbības politiku ir noteikti divos pamatnostādņu kopumos — Zinātnes, tehnoloģiju attīstības un inovācijas pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam (ZTAI) un Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnēs 2014.–2020.gadam. Minētās pamatnostādnes ir balstītas uz ilgtermiņa redzējumu un ievirzi, kas paredzēta Stratēģijā “Latvija 2030”, kurā noteikti vidējā termiņa mērķi, nepieciešamo resursu līmenis un nodokļu iniciatīvas, lai šos mērķus labāk sasniegtu, kā arī rādītāju kopums progresa pārraudzībai. Abas minētās pamatnostādnes atbilst Nacionālajam attīstības plānam un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem. Taču Latvijā nav īpašas politikas digitālo inovācijus veicināšanai, un pamatnostādnēs IKT nav minēta kā būtiska transversāla tehnoloģija ekonomikas modernizēšanai. Turklāt digitālās tehnoloģijas nav iekļautas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam kā būtisks attīstības elements (Pārresoru koordinācijas centrs, 2019).

ZTAI pamatnostādnes ir balstītas uz Latvijas Viedās specializācijas stratēģiju (pazīstama arī ar nosaukumu RIS3), kas vērsta uz vairākām jomām ar augstu pievienoto vērtību (sk. zemāk), taču tajā nav noteikumu attiecībā uz pakalpojumu jomu (6.1. ielikums). Atšķirībā no iepriekšējām pamatnostādnēm uzņēmumu un pētniecības iestāžu (piem., universitāšu) pētniecības un izstrādes darbības tagad ir sasaistītas vienotā plānošanas sistēmā. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), kas nosaka politiku augstākās izglītības un pētniecības jomā, vadīja pamatnostādņu izstrādi, kurā savu ieguldījumu sniedza arī Ekonomikas ministrija (EM), dažādi pētniecības institūti un Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija (LIKTA) (Latvijas valdība, 2013).

ZTAI pamatnostādnēs un Viedās specializācijas stratēģijā ir atzīta IKT jomas spēja sekmēt Latvijas ekonomikas pārveidi. Turklāt mūsdienīgas IKT sistēmas izstrāde publiskajā un privātajā sektorā ir minēta kā viena no septiņām izaugsmes prioritātēm. Taču IT joma nav iekļauta kā atsevišķs prioritārais virziens zinātnē (Pārresoru koordinācijas centrs, 2017).

Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi Nacionālās industriālās politikas (NIP) pamatnostādnes 2014.–2020.gadam. Šis pamatnostādņu kopums lielā mērā ir saistīts ar ražošanu un atgādina par ES mērķuzdevumu palielināt Latvijas izdevumus pētniecībai un izstrādei līdz 1,5 % no IKP, kas, visticamāk, netiks sasniegts. Tajās uzsvērts, ka ir svarīgi uzlabot sadarbību inovāciju jomā starp pētniecības iestādēm un uzņēmumiem (Eiropas Komisija, 2012a), taču nekas nav minēts par digitālajām tehnoloģijām (atšķirībā no Zviedrijas, 6.2 ielikums), kaut arī tiek spriests, cik svarīgi ir modernizēt Latvijas ekonomiku.

Turklāt, neskatoties uz ciešo saikni starp digitālo inovāciju un digitālo pakalpojumu sniegšanu, salīdzinoši maz uzmanības ir pievērsts digitālo pakalpojumu vai pakalpojumu inovācijas attīstībai. Ir radušies jauni uzņēmējdarbības modeļi, piemēram, līdzbiedru izmitināšana (kā Airbnb gadījumā), un ir parādījušās jaunas iespējas uzņēmējdarbībai, izmantojot internetu. Turklāt digitalizācija izpludina robežu starp precēm un pakalpojumiem, piemēram, ja rūpniecības precēs tiek iestrādāti sensori, kuru pārraudzība pēc tam var būt pakalpojums. (ESAO, 2019d).

Latvijai būtu jārīkojas, lai veicinātu digitālos pakalpojumus, sekojot vairāku citu ESAO valstu piemēram. Piemēram, Austrijā ar Viedo un digitālo pakalpojumu iniciatīvu tiek piedāvāts finansējums ar tehnoloģijām nesaistītām inovācijām, lai veicinātu pētniecību un izstrādi pakalpojumu jomā un mudinātu tradicionālo nozaru uzņēmumus sniegt pakalpojumus (piem., iekļaujot produktos sensorus un sniedzot pārraudzības pakalpojumus Ceturtās rūpnieciskās revolūcijas ietvaros). Mazi uzņēmumi var izmantot subsīdijas apmērā līdz 45 %, kas nav jāatmaksā (FFG, 2015; ESAO, 2020c). Savukārt Nīderlandes Uzņēmumu aģentūra ražošanas nozarē strādājošajiem MVU piedāvā dizaina pakalpojumu vaučerus vērtībā līdz 3000 EUR ar nosacījumu, ka arī tiem pašiem ir jāiegulda vismaz 1000 EUR. Vaučerus var izmantot konsultācijām, lai veicinātu sadarbību starp radošajām nozarēm un ražošanu (ESAO, 2019d; RVO, 2018).

Latvijas inovāciju stratēģijā arī trūkst uzsvara uz lietotņu un programmatūras veidošanu, lai risinātu dažas no sociālajām un ekonomiskajām problēmām valstī. Piemēram, Kolumbijas 2014.–2018. gada plānā “Digitāla dzīve cilvēkiem” (Vive Digital para la Gente) bija iekļauts mērķis padarīt Kolumbiju par vienu no pasaulē vadošajām valstīm tādu lietotņu izstrādē, kas palīdz sabiedrības nabadzīgākajiem cilvēkiem. Šis mērķis palīdzēja izstrādāt lauksaimniecības lietotni (Farmapp) labākai kaitēkļu apkarošanai, kas ir arī eksportēta (ESAO, 2019e). Savukārt Apvienotā Karaliste ir izveidojusi Sociālo tehnoloģiju paātrināšanas centru, kas ir palīdzējis labdarības organizācijām izstrādāt lietotnes savu mērķu sasniegšanai.

Lielāko daļu Latvijas valdības finansējuma pētniecībai saņem augstākās izglītības iestādes, savukārt uzņēmumi — gandrīz neko (Eiropas Komisija, 2018a) (6.9. attēls). Lai gan Latvija savulaik sniedza dāsnas nodokļu atlaides pētniecībai un izstrādei, 2018. gadā šī prakse tika atcelta, veicot uzņēmumu ienākuma nodokļa reformu, kuras rezultātā ar nodokli tika aplikts tikai sadalītais ienākums (piem., dividenžu izmaksa). Atbalsts uzņēmumu pētniecībai un izstrādei pašlaik lielākoties tiek sniegts kā tiešais finansējums un kā nodokļu atvieglojumi par pētniecības un izstrādes darbinieku pieņemšanu (sk. zemāk) atšķirībā no lielākās daļas ESAO valstu (6.3. ielikums) (ESAO, 2019q, 2018a).

Latvijas augstāko izglītības iestāžu sektorā finansējuma līmenis ir zems un plaši izkliedēts. Valsts pētniecības finansējums ir 73 miljoni EUR, no kuriem pusi nodrošina ES. Tikai neliela daļa no šī finansējuma tiek piešķirta uz konkurences pamata, lielākā daļa tiek piešķirta, lai finansētu iestāžu pamatfunkcijas (sk. zemāk) (Eiropas Komisija, 2018a; ESAO, 2019a). Turklāt finanšu resursi pētniecībai ir sadrumstaloti starp 21valsts sektora pētniecības iestādi (tostarp universitātēs izvietotajām) un zinātniskajām iestādēm, kas saņem valsts un ERAF finansējumu (Eiropas Komisija, 2018a). Latvijā ir arī vairāk augstākās izglītības iestāžu nekā Igaunijā vai Lietuvā, taču Latvijas Universitāte (LU) un Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) nodrošina vairāk nekā 40 % no pētniekiem un akadēmiskā personāla augstākās izglītības iestāžu sektorā (Eiropas Komisija, 2018a). Tāpēc Latvijai būtu jāturpina koncentrēt pētniecības finansējumu mazākā skaitā iestāžu, lai varētu veidot iestādes ar dziļāku pieredzi.

Nepietiekamo finansējumu papildina tas, ka nav efektīvas karjeras struktūras pētniekiem, un tas var apgrūtināt prasmīgu pētnieku noturēšanu un pētniecības spējas veidošanu. Turklāt daudzi universitāšu pētnieki tuvojas pensijas vecumam (Eiropas Komisija, 2018a). Pieņemšanu darbā apgrūtina latviešu valodas prasības, jo valsts universitātēm ir jāpiedāvā kursi latviešu valodā un akadēmiķiem tā ir brīvi jāpārvalda (lai gan pastāv izņēmums attiecībā uz vieslektoriem, ar kuriem ir noslēgts līgums uz mazāk par diviem gadiem) (Pasaules Banka, 2018b). Turklāt valdība veido ārvalstīs esošo Latvijas pētnieku datubāzi, lai censtos pārvarēt grūtības saistībā ar nolīgšanu un sekmētu sadarbību pētniecībā un mācīšanā (ESAO, 2019a).

Latvija arī ievieš jaunus darbā pieņemšanas kritērijus profesoriem, kuriem būs vajadzīgs minimālais akadēmisku publikāciju skaits, lai palielinātu aktīvo pētnieku skaitu augstākajās izglītības iestādēs (Eiropas Komisija, 2018a). Taču augstākās izglītības iestādes nepiedāvā pastāvīgu amatu un līgumi ir spēkā sešus gadus, kas var apgrūtināt talantīgu pētnieku piesaisti (ESAO, 2016). Latvijas valdība plāno atvieglot darbinieku pieņemšanu, apvienojot pētnieku un akadēmiskā personāla karjeras struktūras. Lai sekmētu lietišķos pētījumus un inovāciju (piem., prototipu un patentu izstrādi), pētnieku spēja piesaistīt ārēju finansējumu būtu jāiekļauj kā kritērijs paaugstināšanai amatā.

Lai palielinātu uzsvaru uz pētniecību augstākās izglītības iestādēs, valdība ir ieviesusi jaunu finansējuma modeli (Eiropas Komisija, 2018a). Tagad finansējumam augstākās izglītības iestādēs ir trīs pīlāri: pamatfinansējums, kas ir atkarīgs no mācību vidējām izmaksām uz vienu studentu; ar rezultātiem saistīts finansējums, kas ir saistīts ar ne vairāk kā pirms pieciem gadiem absolvējušo pētnieku skaitu, piesaistīto starptautiskās pētniecības finansējuma apmēru, ar pētniecības un izstrādes līgumiem piesaistītā finansējuma apmēru, no vietējām pašvaldībām piesaistītā finansējuma apmēru, kā arī ar radošiem un mākslas projektiem piesaistītā finansējuma apmēru; un uz inovācijām vērsts finansējums, ko gandrīz pilnībā sniedz ES inovācijas projekti (sk. zemāk) (Pasaules Banka, 2018a). 2015. gadā 60 % finansējuma tika veltīti pamatfinansējumam, 20% — ar rezultātiem saistītam finansējumam un 20% — uz inovācijām vērstam finansējumam (ESAO, 2019g). Taču 2018. gadā 90% finansējuma tika veltīti pamatdarbību segšanai un uz inovāciju vērstām darbībām tika piešķirti tikai 2 %.

Latvija pētniecību lielākoties atbalsta ar dotācijām, un tai ir divas sistēmas pētniecības un inovācijas līdzekļu administrēšanai atkarībā no tā, vai avots ir Latvijas valdība vai Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF). 2017. gadā katrs no abiem avotiem sniedza aptuveni līdzvērtīgu finansējuma apmēru. Valsts programmas mēdz būt mazākas savā mērogā, taču tās darbojas ilgāku laiku, savukārt par struktūrfondu programmām var apgalvot pretējo (t.i., tās ir plašākas, taču darbojas īsākā laika posmā) (Eiropas Komisija, 2018a).

Latvijas valdības finansējumu pētniecībai administrē IZM un tās aģentūras (izņemot Zemkopības ministrijas pētniecības programmas), IZM arī izstrādā valsts finansējuma programmas. Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA) administrē finansējumu, ko sniedz starptautiskie avoti, piemēram, ERAF līdzfinansētas pēcdoktorantūras pētniecības programmas, starptautiskās sadarbības programmas pētniecībā un izstrādē, kā arī Eiropas Ekonomikas zonas un Norvēģijas finansētas programmas. Savukārt Studiju un zinātnes administrācija (SZA) administrē fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas, studiju aizdevumus un pētniecības programmas, kas ir IZM kompetences jomā. Latvijas Zinātnes padome rīko valsts finansēto programmu starptautisku salīdzinošo izvērtēšanu (Eiropas Komisija, 2018a). Turklāt Latvijas Zinātņu akadēmija piešķir nelielas stipendijas vadošajiem augsta līmeņa zinātniekiem.

ES finansētas pētniecības un izstrādes, kā arī inovāciju programmas, tostarp projektus pētniecības infrastruktūras modernizēšanai, administrē Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA), kura administrē visus 4,4 miljardus EUR, kas Latvijai no ES līdzekļiem ir pieejami periodā no 2014. līdz 2020. gadam, un ir Finanšu ministrijas (FM) pakļautībā. CFLA nozīme ir pieaugusi kopš 2014. gada, kad tā kļuva par vienīgo sadarbības iestādi ES kohēzijas fondu jomā. CFLA atlasa projektus un veic to finansiālo un zinātnisko administrēšanu (CFLA, 2020). Tāpat kā VIAA, arī CFLA atlasa pētniekus, izmantojot Eiropas Komisijas datubāzi programmai “Apvārsnis 2020” vai citas līdzvērtīgas starptautisko zinātnisko pētnieku datubāzes. Taču CFLA funkcijas neietver atbalsta sniegšanu projektu vadītājiem viņu projektu īstenošanā (ko parasti dara inovācijas aģentūras, piemēram, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra) (CFLA, 2019; Eiropas Komisija, 2018a).

CFLA sniegts ieguvums ir vienota kontaktpunkta izveide, lai pieteiktos ES līdzekļiem. Taču divkāršās sistēmas dēļ īstenošanas aģentūras atbild Finanšu ministrijai, nevis nozares ministrijām, kas ir atbildīgas par nozaru politiku. Tas arī liek aģentūrām sacensties ar CFLA izvēlētajiem projektu vērtētājiem. Sākot ar 2020. gada jūliju, jauna Latvijas Zinātnes padome pārņems visas ar zinātnes politikas īstenošanu saistītās funkcijas no pašreizējas Latvijas Zinātnes padomes, VIAA un SZA (IZM, 2020). Tam vajadzētu palīdzēt uzlabot programmu efektivitāti inovāciju atbalstam.

Stimuli augstākās izglītības iestāžu sadarbībai ar nozari ir bijuši vāji, taču tikai daži MVU sadarbojas ar pētniecības iestādēm (Eiropas Komisija, 2018a) (6.10. attēls). Jaunais, uz rezultātu orientētais finansējuma pīlārs augstākās izglītības iestādēm šos stimulus ir mainījis, piešķirot vairāk finansējuma augstākās izglītības iestādēm, kas sadarbojas ar uzņēmumiem (ESAO, 2019a). Turklāt ERAF finansētās lietišķo pētījumu programmas, Kompetenču centru programma un Tehnoloģiju pārneses programma (zemāk) ir palīdzējušas stiprināt saites. Augstākās izglītības iestāžu finansējuma daļas, kas ir atkarīga no sadarbības ar uzņēmumiem, vēl lielāka palielināšana varētu palīdzēt palielināt augstākās izglītības iestādēs veiktās pētniecības orientāciju uz tirgu.

Turklāt tikai neliela daļa no ES finansējuma pētniecībai Latvijā tiek novirzīta ar IKT saistītiem projektiem. Lietišķo pētījumu ERAF finansējuma plūsmas, ko administrē CFLA, mērķis ir palielināt Latvijas iestāžu pētniecības spējas. Taču no 74 pētniecības projektiem, kas tika veikti 2019. gada beigās, tikai divi bija IKT jomā un saņēma finansējumu 750 000 EUR apmērā (t.i., 1,9 % no kopējā programmas finansējuma) (EsFondi.lv, 2020a, 2020b). Pēcdoktorantūras pētniecības programmā, ko administrē VIAA, 2019. gada beigās bija 194 projekti (gandrīz 25 miljonu EUR apmērā), no kuriem tikai viens IKT jomā ar aptuveni 100 000 EUR finansējumu (t.i., 0.4 % no kopējā programmas finansējuma). Lielākas pētniecības finansējuma daļas piešķiršanai ar IKT saistītiem projektiem būtu jābūt vienai no Latvijas prioritātēm, lai sekmētu inovācijas spējas šajā nozarē.

Latvijai būtu jāuzlabo pētniecības kvalitāte, palielinot konkurencē piešķirtā finansējuma daļu. Uz konkurenci balstīts projektu finansējumus var nodrošināt, ka projekti sasniedz minimālo kvalitātes līmeni un sniedz pētniekiem iespēju pārbaudīt savas idejas starp kolēģiem, lai gan pastāv dažas liecības, ka tā rezultātā var tikt atlasīti īstermiņa projekti ar zemu risku, vienlaikus palielinot administratīvo slogu pētniekiem un apgrūtinot ilgtermiņa plānošanu. Starp ESAO dalībvalstīm ir lielas atšķirības attiecībā uz konkurencē piešķirtā pētniecības finansējuma daļu, kas parasti ir apmērā no 25 % līdz 50 % (ESAO, 2018b). Tomēr Latvijai būtu jāpalielina konkurences procesā piešķirtā pētniecības finansējuma daļa. Nošķirot daļu jaunāko pētnieku, varētu labāk pārvarēt grūtības finanšu piesaistīšanā nepietiekamas pieredzes dēļ.

Latvija lielākoties sniedz ex ante finansējumu, nevis atlīdzina par veiksmīgu pētniecību un inovāciju ex post (ESAO, 2019g). Ja CFLA finansētiem projektiem ir negatīvs ex post novērtējums, izdevumi ir jāatmaksā, lai gan tas līdz šim vēl nav noticis (FM, 2020). Daļai pētniecības finansējuma vajadzētu būt balstītam uz pētījumu rezultātiem Piemēram, Īrijas Zinātnes fonds neizmanto tikai bibliometriskās atsauces un ir ieviesis pētniecības ietekmes novērtējumus, ar kuriem pētniecības komercializācijas un attīstības eksperti novērtē pētījuma ietekmi es post. Turklāt daudziem projektiem starptautiski eksperti veic starpposma pārskatīšanu, lai novērtētu progresu attiecībā pret sākotnējo priekšlikumu (ESAO, 2018b).

Latvijas uzņēmumos inovācija nav īpaši nozīmīga. (sk. iepriekš). Taču Latvija veic darbības, lai palielinātu inovācijās iesaistīto uzņēmumu skaitu ar reģionālām un ERAF finansētām programmām. Tomēr, tā kā nacionālajos plānošanas dokumentos trūkst skaidrības par IKT lomu, programmu mērķi savstarpēji pārklājas un reizēm nav saskanīgi.

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai (LIAA) ir nozīmīga loma uzņēmēju atbalsta programmu pārvaldībā. LIAA ir galvenā valsts inovāciju aģentūra un daļa no Ekonomikas ministrijas. Tā pārvalda no ES struktūrfondiem finansētās inovāciju programmas, piemēram, Tehnoloģiju pārneses programmu, Inovāciju motivācijas programmu un Biznesa inkubatoru programmu (lai gan CFLA administrē finansējumu). LIAA galvenais uzdevums ir atbalstīt ārvalstu tiešos ieguldījumus (ĀTI), lai gan ĀTI lielākoties plūst uz nozarēm, kas nemēdz ieguldīt pētniecībā un izstrādē (Eiropas Komisija, 2018a).

Latvija ir centusies palielināt sabiedrības informētību par inovāciju sniegtajiem ieguvumiem un ir veikusi pasākumus, lai mudinātu tos, kuriem ir inovatīvas idejas, virzīt tās uz komercializāciju. Piemēram, Inovāciju motivācijas programmas mērķis ir palielināt visas sabiedrības informētību par inovācijas nozīmīgumu un sekmēt uzņēmējdarbību. Programma saņem ERAF finansējumu (0,5 miljoni EUR 2018. gadā), taču to vada Ekonomikas ministrija un LIAA. Līdzšinējās darbības ir ietvērušas diskusijas uzņēmējdarbības ideju radīšanai, sadarbības tīklu izveidi, vadības inovāciju apmācības tirgotājiem (piem., nedēļu ilgu “mini MBA” kursu inovācijā un līderībā) un konkursus, piemēram, Ideju kausu par inovatīvām uzņēmējdarbības idejām (Pārresoru koordinācijas centrs, 2017; LIAA, 2019a).

Pastāv vairākas programmas inovāciju veicināšanai, izplatot pieredzi Latvijas uzņēmumos. Taču šādās programmās digitālās tehnoloģijas netiek uztvertas kā galvenie inovāciju veicinātāji. Ir būtiski svarīgi šajās programmās noteikt spēcīgu digitālo fokusu, lai Latvijas uzņēmumi izmantotu inovāciju iespējas, ko sniedz digitalizācija.

Latvija 2010. gadā uzsāka LIAA pārvaldīto Kompetences centru programmu, lai palielinātu uzņēmumu konkurētspēju un inovāciju. Šo centru mērķis ir veicināt lietišķos pētījumus un progresīvas inovācijas nozarēs, kas atbilst Viedās specializācijas stratēģijai (sk. zemāk), un tādējādi palīdz izstrādāt jaunus produktus un tehnoloģijas, sekmējot sadarbību starp pētniecības sektoru un rūpniecību. Taču šajā ziņā centri pārklājas ar Tehnoloģiju pārneses programmu (augstāk). Lai gan kompetences centri saņem dotācijas no ERAF, tie lielākoties pieder privātajam sektoram, un vismaz ceturtā daļa no to finansējuma ir jāparedz eksperimentālai izstrādei. Līdz 2018. gada beigām gandrīz 150 uzņēmumiem tika sniegts atbalsts, lai radītu vai uzlabotu 174 produktus, radot gandrīz 500 darbvietu, pētniecībā iesaistot 175 maģistrantūras un doktorantūras studentus un publicējot vairāk nekā 200 akadēmisku rakstu.

IT kompetences centrs sāka darbību 2011. gada aprīlī un galvenokārt ir vērsts uz dabīgās valodas tehnoloģiju un biznesa procesu analīzes tehnoloģijām, izmantojot iepriekš veiktus pētījumus, par ko ir publikācijas akadēmiskajos žurnālos. Centrs laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam saņēma ERAF finansējumu 7,8 miljonu EUR apmērā un papildus arī privātu finansējumu 5,2 miljonu EUR apmērā. Laika posmā no 2019. gada aprīļa līdz 2021. gada decembrim tiek īstenoti 20 pētniecības projekti nolūkā palīdzēt 20 uzņēmumiem izstrādāt jaunus produktus (Esfondi.lv, 2020c). Tā kā ERAF finansējums 2021. gadā beigsies, būs vajadzīgi alternatīvi resursi. Privātā līdzfinansējuma daļas palielināšana varētu palīdzēt nodrošināt, ka stimuli ir vērsti uz komerciālu inovāciju radīšanu, nevis uz akadēmisku pētniecību.

Turpretī Tehnoloģiju pārneses programmas mērķis ir veicināt inovācijas MVU, izplatot pētniecības iestādes tehnoloģijas un zināšanas (nevis iesaistoties jaunās inovācijās) un veicinot pētījumu komercializāciju. Programmu administrē LIAA, taču tā saņem finansējumu no ERAF. ‘’Tehnoloģiju skauti’’, kuri strādā LIAA, palīdz uzņēmējiem atrast potenciālās pētniecības organizācijas.

Tehnoloģiju pārneses programma galvenokārt sniedz atbalstu tiem MVU, kas jau kādu laiku darbojas, piedāvājot inovāciju vaučerus, taču tā arī palīdz finansēt apmeklējumus ar potenciāliem investoriem un jaunuzņēmumudalību gadatirgos, kā arī palīdz pētniecības institūtiem komercializēt savus pētījumus. Inovāciju vaučeri ir pieejami jebkuram uzņēmumam, kurš izstrādā jaunus produktus vai tehnoloģiju Viedās specializācijas stratēģijā minētajās nozarēs. Vaučeriem tiek sniegts 85 % līdzfinansējums apmērā līdz 25 000 EUR, un tos var izmantot priekšizpētei, eksperimentālajai izstrādei, prototipu veidošanai, rūpnieciskajam dizainam, intelektuālā īpašuma nostiprināšanai, kā arī pārbaudēm un sertifikācijai (LIAA, 2019b, 2019c). Pētniecības organizācijām ir arī pieejams atbalsts apmērā līdz 300 000 EUR priekšizpētei un komerciālo stratēģiju veidošanai. Līdz 2018. gada beigām programmā tika iztērēti 2,7 miljoni EUR un izstrādāti 36 jauni produkti un tehnoloģijas, 48 uzņēmumi saņēma dotācijas jaunu produktu laišanai tirgū (piem., apmeklējot potenciālos investorus un izstādes), 15 pētniecības organizāciju projekti saņēma finansējumu komercializācijai. Projekts tiks turpināts līdz 2022. gada beigām (Esfondi.lv, 2000d).

Tehnoloģiju izplatīšanu var veicināt, paplašinot sadarbību starp inovatīviem uzņēmumiem un starptautiskajiem uzņēmumiem — šādas pieejas Latvijā trūkst. Klasteru programmas mērķis ir palielināt MVU eksporta konkurētspēju, palielinot sadarbību starp vienas nozares uzņēmumiem. Programma atbalsta 14 klasterus, kā noteikts Viedās specializācijas stratēģijā (EM, 2018a). Latvijas IT klastera locekļi ir gan uzņēmumi, gan augstākās izglītības iestādes, un tie sniedz pakalpojumus, lai palīdzētu eksporta jomā, piemēram, sniedzot uzņēmumiem informāciju par starptautiskiem tīklošanās pasākumiem un tirgus izpēti. Taču šādi pasākumi pārklājas ar LIAA darbu eksporta veicināšanai. Turklāt IT klasteris rīko pasākumus, lai veicinātu digitalizāciju citās jomās, sākot no darbsemināriem individuāliem uzņēmumiem ar mērķi uzsvērt digitalizācijas sniegtos ieguvumus līdz plašākiem tīklošanās pasākumiem. Šķiet, ka šādas darbības veic arī IKT nozares asociācija LIKTA.

Latvijas IT klasteris ir arī viens no trim digitālo inovāciju centriem, kas jau darbojas, ceturtais tiek veidots Rīgā. Šādu centru mērķis ir palielināt sadarbību starp sektoriem. Otrais digitālo inovāciju centrs — Ventspils Augsto tehnoloģiju parks (VATP) (kas atrodas Ventspilī, gandrīz 200 km no Rīgas) ir vērsts uz aparatūras izstrādi, piemēram, viedajiem materiāliem, tehnoloģiju un inženieriju ražošanas sektorā, un sniedz pakalpojumus, lai palīdzētu uzņēmumiem to digitalizācijas centienos. Trešais — Elektronikas un datorzinātņu institūts (EDI) ir valsts pētniecības institūts, kas dibināts 1960. gadā un izstrādā programmatūru (piem., signālu un attēlu apstrādei) un integrēto aparatūru (piem., bezvadu sensorus un valkājamās iekārtas) (Eiropas Komisija, 2018b). Vēl viens Digitālo inovāciju centrs — TechHub Riga — atradīsies Rīgā. Taču dažādu centru pastāvēšana potenciāli var ierobežot nepieciešamās pieredzes veidošanos. Tāpēc Latvijai būtu jāapsver finansējuma koncentrēšana mazākā skaitā organizāciju.

Latvijas IT klastera darbošanās gan Klasteru programmā, gan digitālo inovāciju centros var izraisīt konfliktējošus mērķus, no vienas puses, radot īpašo zināšanu nepieciešamo apjomu, un, no otras puses, šādas zināšanas izkliedējot. Ņemot vērā pārklāšanos starp IT klasteri, LIKTA, LIAA un IT kompetences centru, Latvijas valdībai būtu jāpārskata šo organizāciju darbības, jāizvērtē to relatīvās priekšrocības un trūkumi un skaidri jānosaka to attiecīgās funkcijas, pamatojoties uz šādu novērtējumu. Turklāt šādām programmām būtu jābūt vērstām uz digitalizācijas veicināšanu uzņēmumos, nevis uz inovāciju IT nozarē.

Šādu pārklāšanos zināmā mērā izraisa Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes, kurās digitālās tehnoloģijas nav atzītas kā viens no galvenajiem transversālajiem inovācijas veicinātājiem, un nepastāv nekāds nošķīrums starp esošo tehnoloģiju pieņemšanu un jaunu inovāciju veicināšanu. Digitālās inovācijas nostādīšana Zinātnes, tehnoloģiju attīstības un inovācijas pamatnostādņu un Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu centrā Latvijai ļaus noteikt skaidras prioritātes savām programmām, samazināt pārklāšanos un palielināt efektivitāti.

Ir arī veikti pasākumi, lai uzlabotu intelektuālā īpašuma aizsardzību, kas var palīdzēt attīstīt jaunas inovācijas. Latvijas intelektuālā īpašuma politika ir sadrumstalota starp Tieslietu ministriju (TM), Kultūras ministriju (KM) un Zemkopības ministriju (ZM), un par autortiesībām, patentiem un preču zīmēm atbild dažādas aģentūras (Pārresoru koordinācijas centrs, 2017). Tas var būt īpaši problemātiski digitālo inovāciju jomā, kas bieži aptver vairākus intelektuālā īpašuma mehānismus (Beckerman-Rodau, 2011). Latvija situāciju ir uzlabojusi, izveidojot Intelektuālā īpašuma padomi, kas ir padomdevēja struktūra, un vienotu Intelektuālā īpašuma informācijas centru, lai sniegtu informāciju un konsultāciju pakalpojumus attiecībā uz dažādiem intelektuālā īpašuma veidiem (Latvijas Republikas Patentu valde, 2019). Latvijas Patentu valde piedāvā meklēšanas ziņojumus, kas var palīdzēt samazināt izmaksas tiem, kuri piesakās Eiropas patentam. Turklāt Patentu valde (LRPV) un LIAA uzlabo uzņēmumu informētību par intelektuālā īpašuma nozīmīgumu, rīkojot tādus pasākumus kā semināri un tirdzniecības izstādes. Intelektuālā īpašuma moduļi tiks arī iekļauti augstākās izglītības kursos par grafisko dizainu un tehniskajiem priekšmetiem.

Intelektuālā īpašuma stratēģijas izveide kā dažās Ziemeļvalstīs, kuras to ir veikušas, varētu palīdzēt Latvijai palielināt investīcijas intelektuālajā īpašumā. Piemēram, Somija 2009. gadā publicēja savu pirmo intelektuālā īpašuma tiesību stratēģiju (pašlaik tiek pārskatīta), lai pārvarētu tādas problēmas kā nepietiekamas MVU zināšanas par potenciālām intelektuālā īpašuma tiesībām, spēju trūkums slēgt līgumus, lai pārvērstu savu intelektuālo īpašumu kapitālā, un nespēja pārraudzīt, vai viņu intelektuālā īpašuma tiesības netiek pārkāptas (ESAO, 2011). Šī stratēģija iekļāva darbības labākai intelektuālā īpašuma aizsardzības efektivitātei tiesu sistēmā, izveidojot īpašus tiesu un nodokļu stimulus pētniecībai un izstrādei (Takalo, 2013).

Visbeidzot, jauniem digitālajiem uzņēmumiem var būt sarežģīti orientēties regulējumā (sk. zemāk). Atbildot uz to, Dānija ir izveidojusi vienotu kontaktpunktu (Nye Forretningsmodeller) regulatīviem pieprasījumiem par jauniem uzņēmējdarbības modeļiem, kurus var ietekmēt jauns regulējums, ko pārvalda dažādas valsts iestādes. Šī aģentūra arī analizē jaunu uzņēmumu prasības un veidus, kādos regulējums tiek īstenots kaimiņvalstīs, lai veidotu jaunus risinājumus regulatīvajām problēmām (Nye Forretningsmodeller, 2019).

Latvija ir arī izvērsusi savus centienus atbalstīt jaunuzņēmumus visos to darbības cikla posmos. Latvijā ir reģistrēti 400 jaunuzņēmumi, kas lielākoties darbojas Rīgā, lai gan šī pilsēta ir raksturota kā jaunuzņēmumu kopiena, nevis kā jaunuzņēmumu ekosistēma (Eiropas Komisija, 2018a; LIAA, 2019d). 2018. gadā darbību uzsāka StartupLatvia.EU — portāls, kurā norādīti visi jaunuzņēmumiem piedāvātie pakalpojumi. Turklāt labvēlīgas vides radīšana inovācijai un jaunuzņēmumiem tika padarīta par centrālu principu Latvijas inovācijas politikā. Ekonomikas ministrija arī īsteno Uzņēmējdarbības vides pilnveidošanas pasākumu plānu (ESAO, 2019g). Pēdējo gadu laikā Latvija ir veikusi vēl citus pasākumus, piemēram, atvieglojusi piekļuvi finansējumam un reformējusi ar nodokļiem saistītos tiesību aktus, kas var sniegt īpašus ieguvumus digitālā ziņā inovatīviem uzņēmumiem (sk. zemāk).

Biznesa inkubatoru programma, kas darbojas no 2016. līdz 2023. gadam, piedāvā apmācības un mentoringu vēlākos inovācijas procesa posmos (ESAO, 2019h). Inkubatori atrodas visā Latvijā, tostarp Radošo industriju inkubators Rīgā (LIAA, 2019e). Latvijā pavisam ir 15 LIAA inkubatori (no tiem divi atrodas Rīgā), kas piedāvā apmācības, mentoringu un dotācijas ne ilgāk kā uz četriem gadiem. Inkubatori piedāvā apmācības digitālo rīku izmantošanā, un daži no inkubētajiem uzņēmumiem tagad tirgo digitālus produktus (piem., VRDEV izstrādātā virtuālā un paplašinātā realitāte). Taču šādu inkubatoru mērķis ir sekmēt uzņēmējdarbību Latvijā, nevis izstrādāt digitālās tehnoloģijas (LIAA, 2019f). Tāpēc Latvijai būtu jāpārorientē viena centra darbs uz digitālajiem jaunuzņēmumiem.

Visbeidzot, 2019. gadā IZM apstiprināja piecas augstākās izglītības iestādes, lai tās piešķirtu stipendijas studentiem ERAF finansēto inovāciju grantu studentiem programmas ietvaros. Šīs programmas mērķis ir veidot studentu uzņēmējdarbības un inovācijas prasmes ar apmācību produktu izstrādē un komercializācijā un ar biznesa inkubatoru izveidi studentiem (EsFondi.lv, 2020e; RTU, 2019). Kopējais finansējums 14,25 miljonu EUR apmērā tika apstiprināts, ceturto daļu no tā nodrošināja privātais sektors.

Uzņēmumi saskaras ar šķēršļiem piekļuvē finansējumam, kas var apgrūtināt inovācijas. Gandrīz puse uzņēmumu ziņo, ka finansējums ir šķērslis investīcijām (6.11. attēls). Aizdevumi MVU kopš finanšu krīzes joprojām ir zemi, un mazāki uzņēmumi gandrīz visu savu finansējumu iegūst no kapitāla un nebanku īstermiņa saistībām, piemēram, tirdzniecības kredīta. Tā rezultātā valdība ir veikusi pasākumus, lai palielinātu finansējumu.

ALTUM ir vienīgā attīstības finanšu aģentūra Latvijā. Tā tika izveidota 2013. gadā, apvienojot Latvijas Garantiju aģentūru, Latvijas Hipotēku un zemes banku un Lauku attīstības fondu (ESAO(OECD), 2019i). Tā pieder Zemkopības, Ekonomikas un Finanšu ministrijai (Eiropas Komisija, 2018a). ALTUM īsteno valsts atbalsta programmas, piemēram, mikrofinansējumu, kredīta garantijas un aizdevumus jaunuzņēmumiem, dažus no tiem finansē ES (Pārresoru koordinācijas centrs, 2017; ESAO(OECD), 2019a). Aģentūra 2016. gadā uzsāka mikroaizdevumus jaunuzņēmumiem, pēc tam 2017. gadā ieviešot arī aizdevumu garantijas (ESAO, 2019h).

Latvijā darbojas četri akcelerācijas fondi, no kuriem visi ir apliecinājuši ievērojamu interesi par digitālo inovāciju. Trim akcelerācijas fondiem, no kuriem divi finansē digitālo tehnoloģiju izstrādi, 2018. gadā tika piešķirti 15 miljoni EUR (ar finansējumu, ko nodrošina ERAF, taču administrē ALTUM). Overkill Ventures fokusējas uz jaunuzņēmumiem, kas piedāvā programmatūru uzņēmumu darījumiem ar uzņēmumiem, savukārt BuildIT fokusējas uz aparatūru un lietu internetu (LIAA, 2019d). 2019. gadā pirmie 18 jaunuzņēmumi izvirzījās nākamajā posmā pēc akcelerācijas (Altum, 2019).

Turklāt 2018. gadā tika uzsākti septiņi jauni riska kapitāla fondi (ar ES atbalstu) (ESAO, 2019h). Lielāka valsts finansējuma dēļ riska kapitāla fondi ir paplašinājušies, lai gan riska kapitāla tirgus joprojām ir neliels, jo trūkst labu iespēju investīcijām (ESAO, 2019a). Baltijas Inovāciju fonds (BIF) ir daļa no Eiropas Inovāciju fonda (EIF) un apvieno finansējumu no trijām Baltijas valstu valdībām (ESAO, 2019g).

Latvija ir arī veikusi pasākumus, lai atvieglotu migrāciju tiem, kuri strādā jaunuzņēmumos vai ir tādus dibinājuši, kā arī lai aizsargātu intelektuālā īpašuma tiesības.

2017. gada maijā tika ieviesta īpaša vīzu programma jaunuzņēmumu dibinātājiem. Latvija jaunuzņēmumu dibinātājiem, kuri nav no ES, taču par bāzes vietu ir izvēlējušies Latviju, sniedz termiņuzturēšanās atļaujas (tā dēvētās jaunuzņēmumu vīzas) uz laiku līdz trīs gadiem. Katram jaunuzņēmumam var būt līdz pieciem dibinātājiem, kuri var izmantot uzturēšanās atļauju. Atļaujas saņēmēji nedrīkst būt darbinieki vai valdes locekļi citā Latvijas uzņēmumā, un viņiem 12 mēnešu laikā ir jāpiesaista investīcijas vismaz 30 000 EUR apmērā no riska kapitāla fonda vai 15 000 EUR apmērā no akceleratora vai biznesa eņģeļa (LIAA, 2019g).

2017. gadā arī stājās spēkā Jaunuzņēmumu darbības atbalsta likums, kas tiesīgajiem uzņēmumiem sniedz divas iespējas, kā samazināt izmaksas, ko rada kvalificēta pētniecības un izstrādes personāla, tostarp IKT speciālistu pieņemšana darbā. Pirmā iespēja ļauj uzņēmumiem veikt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu par noteiktu summu 302 EUR mēnesī par katru darbinieku neatkarīgi no izmaksātās algas kā alternatīvu kopējai valsts obligātajai sociālās apdrošināšanas iemaksu 35 % likmei. Šī iespēja ir piemērotāka uzņēmumiem, kuru darbinieki saņem vismaz divreiz vairāk par minimālo algu. Turklāt jaunuzņēmumu darbinieki ir atbrīvoti no iedzīvotāju ienākuma nodokļa par savu algu. Uzņēmēji alternatīvi var arī izvēlēties 45 % atlaidi darbaspēka izmaksām par augsti kvalificētiem darbiniekiem, kuriem ir maģistra vai doktora grāds (informāciju tehnoloģijā, dabaszinātnēs, matemātikā, inženierijā un tehnoloģijā, ražošanā un apstrādē vai dizainā) vai vismaz trīs gadu darba pieredze saistītā jomā. Atbilstošie uzņēmumi šīs priekšrocības sākotnēji var izmantot vienu gadu un to turpināt ne ilgāk kā piecus gadus (Magnetic Latvia, 2019).

Kopējais finansējums palīdzībai saskaņā ar Jaunuzņēmumu likumu ir noteikts apmērā līdz 1,6 miljoniem EUR un ir pieejams, izmantojot ERAF un valsts resursus (LIAA projekts Nr. 1.2.1.2/16/I/001) (LIAA, 2019d). Tomēr nav skaidrs, vai nedaudzajiem Latvijas IKT speciālistiem ir izdevīgāk strādāt jaunuzņēmumos, vai senāk izveidotos uzņēmumos. Turklāt Latvijā trūkst citu uz tirgu balstītu stimulu pētniecības un attīstības veicināšanai. Tāpēc Latvijai būtu jāapsver iespēja padarīt nodokļu stimulus pētniecības un attīstības darbiniekiem jaunuzņēmumos mazāk dāsnus, taču pieejamus visiem uzņēmumiem.

Latvijas centienos palielināt inovāciju pastāv ievērojama pārklāšanās. Daļēji to izraisa tas, ka digitālās tehnoloģijas nav iekļautas kā transversāls inovāciju veicinātājs dažādos sektoros. LIAA, kompetences centru, klasteru un inovāciju centru darba pārklāšanās var kavēt institucionālo kompetences attīstību vienā organizācijā. Turklāt projekti šķietami ir izvēlēti pēc to spējas piesaistīt ES finansējumu, nevis pamatojoties uz skaidru valsts prioritāšu kopumu. Tā kā ES programmas mēdz būt īstermiņa, tas vēl vairāk kavē institucionālo spēju veidošanu, lai atbalstītu inovatīvus uzņēmumus. Tāpēc jaunas inovācijas stratēģijas radīšana, kuras pamatā ir digitalizācija, var palīdzēt Latvijai samazināt šādu darba pārklāšanos. Galvenie ieteikumi ir sniegti 6.4. izcēlumā.

Latvijas valdība 2013. gadā pieņēma Viedās specializācijas stratēģiju (RIS3), kas ir nacionāla mēroga pētniecības un inovāciju stratēģija un nosaka valsts prioritātes uz zināšanām balstītai strukturālai pārveidošanai. RIS3 ir daļa no ES kohēzijas politikas laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam un priekšnosacījums finansiāla atbalsta saņemšanai no ES Reģionālās attīstības fonda (ERAF).1 Jo īpaši RIS3 lielā mērā nosaka ERAF līdzekļu sadalījumu dažādās jomās. ES uzskata digitalizācijas programmu par būtisku instrumentu RIS3 īstenošanai.

Latvijas Viedās specializācijas stratēģijā ir noteikti trīs virzieni ekonomikas pārveidošanai: 1) pārmaiņas tradicionālo ekonomikas jomu ražošanas un eksporta struktūrā; 2) turpmākās izaugsmes jomas, kurā pastāv vai var rasties produkti un pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību; 3) jomas ar ievērojamu horizontālo ietekmi, kas sekmē valsts ekonomikas pārveidi. Stratēģijā arī ir noteiktas vairākas galvenās prioritātes, tostarp efektīvāka izejvielu izmantošana, jaunu materiālu radīšana, ar tehnoloģijām nesaistītu inovāciju plašāka lietošana, modernas IKT sistēmas izstrāde privātajā un valsts sektorā, kā arī spēcīgāka zināšanu bāze un cilvēkkapitāls jomās, kurās Latvijai ir salīdzinoša priekšrocība, kas ir nozīmīga pārveides procesā (IZM, 2013a).

Valdība noteica piecas viedās specializācijas jomas atbilstoši trīs virzieniem. Zināšanietilpīga bioekonomika ir stratēģiska joma tradicionālo nozaru pārveidošanai. Biomedicīna, medicīnas tehnoloģijas un biotehnoloģijas un Viedie materiāli, tehnoloģijas un inženiersistēmas ir jomas ar augstu pievienoto vērtību un augstu izaugsmes potenciālu. Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas un Viedā enerģētika ir horizontāli strukturālas pārveides veicinātāji visās ekonomikas nozarēs.

Katrā no specializācijas jomām tika uzsvērtas vairākas konkurētspējas nišas (6.1. tabula). 6.2. tabula sniedz kopsavilkumu par pieejamo fondu sadalījumu dažādās viedās specializācijas jomās un finansēšanas mehānismiem 2014.–2018. gadā.

Pēc viedās specializācijas jomu atlases 2013. gada jūnijā un jūlijā notika vairākkārtējas diskusijas ar uzņēmējiem, uzņēmumu apvienībām un akadēmiķiem. Sākotnējā novērtējumā tika konstatēts, ka plašs produktu klāsts un prasmīgs darbaspēks jau pastāv mežsaimniecības un kokapstrādes, lauksaimniecības un pārtikas nozarēs, kā arī metālapstrādē un mašīnbūvē. Augsts eksporta potenciāls tika konstatēts kokapstrādē, pārtikas rūpniecībā, metāla un tā izstrādājumu ražošanā un ķīmiskajā rūpniecībā, kā arī informācijas un komunikāciju pakalpojumos. Arī veselības aprūpes pakalpojumu eksports, kaut arī tobrīd neliels, tika uzskatīts par daudzsološu. Ievērojamas patentēšanas darbības tika konstatētas virsmu tehnoloģiju un pārklājumu, materiālu, dzinēju, turbīnu sūkņu, nanozinātņu, audiovizuālo tehnoloģiju, veselības, farmācijas, ķīmijas un koksnes ķīmijas, kā arī atsevišķās IT jomās un pārvaldības metodēs. Visbeidzot, novērtējumā uzsvērta pētniecības specializācija materiālzinātnē, biotehnoloģijā, IKT, enerģētikā un transporta tehnoloģijā (IZM, 2013a).

Viedās specializācijas jomu atlasē Latvija ir diezgan liela uzmanība tiek pievērsta ražošanai. Pakalpojumi ir atsevišķi ņemti vērā tikai kā IT pakalpojumi IKT specializācijas jomā. Ar labklājību vai sociālo inovāciju saistīti pakalpojumi nav ņemti vērā. Tas atšķiras no daudzām ES valstīm, tostarp Dānijas un Igaunijas, kuras ir īpaši iekļāvušas veselības aprūpes pakalpojumus vai sociālo darbu kā viedās specializācijas jomas, un liek Latvijas Viedās specializācijas stratēģijai šķist diezgan vienpusīgai (Eiropas Komisija, 2012b).

Katru viedās specializācijas jomu atbalsta vairāki kompetences centri un klasteri (6.3 tabula). Kompetences centri ir komerciālas struktūras, ko dibinājuši uzņēmumi un pētniecības organizācijas, kas pārvalda un finansē pētniecības un izstrādes darbības ar potenciālu komerciālo vērtību. Tiem ir nozīmīga loma apmaiņas potenciāla uzlabošanā starp uzņēmumiem un pētniecības organizācijām. Klasteri ir dalībnieku organizācijas konkrētās ekonomikas jomās, kuru mērķis ir ar tīmekļa starpniecību radīt dalībniekiem pozitīvu ārējo efektu. Inovācijas sistēmu kontekstā klasteri parasti ietver triju veidu dalībniekus (trīskāršā spirāle), proti, privātās, akadēmiskās un valsts struktūras (piem., universitātes un pētniecības iestādes). Klasteri un klasteru politika tiek uzskatīti par dažiem no galvenajiem pamatelementiem RIS3 izstrādē un īstenošanā (Eiropas Komisija, 2013).

Valdība 2018. gadā veica sākotnējo novērtējumu par Viedās specializācijas stratēģijas īstenošanu un secināja, ka Latvijas konkurences priekšrocība joprojām lielā mērā ir balstīta uz zemām darbaspēka izmaksām un dabas resursiem. Investīcijas pētniecībā un izstrādē, kas izteiktas kā procentuālā daļa no IKP, laikā no 2010. līdz 2016. gadam nedaudz samazinājās, savukārt darba produktivitāte ražošanā nedaudz pieauga, tomēr nesasniedza gaidīto. Turklāt Latvija Eiropas inovāciju indeksā pārgāja no pieticīgu uz vidēju rezultātu grupu, lai gan tas lielākoties ir saistīts ar ES atbalstu iepriekšējā finansējuma periodā (2007.–2013. gadā). Novērtējumā tika ziņots par pozitīvām izmaiņām attiecībā uz zinātniskajām publikācijām, gados jaunu pieaugušo (vecumā no 30 līdz 34 gadiem) sasniegumiem izglītībā, pētniecības sadrumstalotību un augsto tehnoloģiju preču eksportu (IZM, 2018). Taču novērtējumā netika skatīti konkrētu specializācijas jomu vai pētniecības nozaru rezultāti.

Lai labāk izvērtētu investēto līdzekļu efektivitāti, 2016. gadā tika ieviesta RIS3 monitoringa sistēma. Rezultāti tiks izmantoti, lai veidotu nākamo Viedās specializācijas stratēģiju (2021.–2027. gadam), kurā galvenā uzmanība tiks pārvirzīta no vāji saistītām produktu nišām (6.1. tabula) uz mazāku ekosistēmu klāstu, kam ir salīdzinošo priekšrocību potenciāls. Nozīmīga atšķirība ir tā, ka jaunajā pieejā labāk ir ņemta vērā dažādu ekosistēmas dalībnieku būtiski svarīgā loma, kā arī augšupējas un lejupējas darbības (t.i., vērtību ķēde).

Pašlaik Latvijas valdība ir konstatējusi trīs ekosistēmas attīstībai — biomedicīnu, viedos materiālus un viedās pilsētas.2 No tiem viedā pilsēta ir vienīgā ekosistēma, kas pašlaik nav īpaši saistīta ne ar vienu no esošajām specializācijas jomām. Taču pastāv ievērojama pārklāšanās starp viedās pilsētas koncepciju un viedās enerģijas specializācijas jomām (tostarp mobilitāti), kā arī biomedicīnas specializācijas jomām (tostarp attālināto veselības aprūpes pārraudzību). Skaidru saikņu uzturēšana ar esošajām viedās specializācijas jomām var būt būtiski svarīga, lai nodrošinātu nepārtrauktību. Tā kā Latvijas definīcijā viedās pilsētas koncepcijai ir īpaši uzsvērti pasākumi, kas ļauj laikus prognozēt un novērst potenciālas problēmas, piemēram, energoresursu trūkumu, siltumenerģijas zudumus vai kanalizācijas noplūdes, turpmākajās sadaļās, kurās sniegts novērtējums un ieteikumi dažādām viedās specializācijas jomām, viedo pilsētu ekosistēma ir skatīta viedās enerģijas jomas ietvaros. Visaptverošus politikas ieteikumus, kas izriet no turpmākajām sadaļām, var īsumā raksturot, kā minēts zemāk.

Pirmkārt, valsts atbalsts viedajai specializācijai būtu vairāk jānovirza uz ekosistēmām ar augstu izaugsmes potenciālu, ņemot vērā visu vērtības ķēdi no pētniecības līdz komercializācijai. Agrāk Viedās specializācijas stratēģija sniedza atbalstu pārāk daudzām atsevišķām produktu nišām, nenosakot prioritātes. Tā rezultātā līdzekļi ir sadalīti pārāk maz. Jaunā ekosistēmas pieeja var palīdzēt uzlabot mērķa noteikšanu, un turpmākajās iedaļās sniegtas dažas norādes uz iespējamo potenciālu.

Otrkārt, Latvijai būtu labāk jāizmanto IKT viedās specializācijas joma kā inovācijas veicinātājs citās specializācijas jomās. Tā kā digitālās tehnoloģijas rada pozitīvu plašāku ietekmi visās saimnieciskajās darbībās, IKT izdevumu daļa viedās specializācijas kopējos izdevumos (6.2. tabula) būtu ievērojami jāpalielina.

Treškārt, lai gan inovāciju sekmēšana ir Viedās specializācijas stratēģijas pamatā, esošo tehnoloģiju izplatības veicināšana ir nozīmīga papildinoša stratēģija. Konkrēti, universālu tehnoloģiju, piemēram, IKT plašāka izplatīšana ir būtiski svarīga, jo tā ļauj vairāk uzņēmumiem ieviest inovācijas (ESAO, 2019j). Tas ir jo īpaši svarīgi pakalpojumu uzņēmumiem, kuriem būtu jāpiešķir lielāka loma Latvijas Viedās specializācijas stratēģijā.

Bioekeonomika ietver atjaunojamu izejvielu izmantošanu, lai ražotu preces un sniegtu pakalpojumus. Tā aptver dažādas nozares un darbības, tostarp ķīmiskās vielas, pārtiku, lauksaimniecību, piena ražošanu, mežsaimniecību, celulozi un papīru, atkritumu apsaimniekošanu un citas. Attiecīgi apzīmējums “bioekonomika” ne vienmēr norāda uz īpašu intensitāti tehnoloģiju ziņā. Tradicionālā mežsaimniecība ir daļa no bioekonomikas tādā pašā mērā kā ģenētiska manipulācija ar biomasu un sintētiskā bioloģija. Latvijas Viedās specializācijas stratēģijā (RIS3) zinātnesietilpīga bioekonomika ir saistīta ar dažām tradicionālākām nozarēm, tostarp lauksaimniecību un mežsaimniecību, kā arī ar saistītām ražošanas nozarēm, piemēram, pārtiku un koksnes produktiem. Šī specializācijas joma arī ietver dažas zinātnesietilpīgas darbības, piemēram, koksnes ķīmisko pārstrādi vai atjaunojamo enerģiju no bioresursiem. Šajās nozarēs RIS3 uzsver produktu telpas paplašināšanu un pakāpenisku uzlabošanu, tiecoties uz produktiem ar augstāku pievienoto vērtību.

2017. gadā lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība, kā arī ar pārtiku un koksnes produktiem saistītā ražošanaveidoja gandrīz 9 % no Latvijas kopējās pievienotās vērtības. Tādējādi bioekonomikas nozares tradicionāli ir nozīmīga ekonomikas daļa. Bioekonomikas nozīmīgums ir īpaši izteikts ražošanas nozarē, kurā no koksnes un korķa izgatavoti produkti (izņemot mēbeles, taču ietverot salmu un pītos materiālus), kā arī pārtika un dzērieni veido 43 % no kopējās pievienotās vērtības (6.12. attēls). Koksnes un saistīto ražošanas darbību īpatsvars laika gaitā ir nedaudz pieaudzis — no 21,6 % 2010. gadā līdz 22,1 % 2017. gadā, taču pārtikas nozarei tas ir ievērojami samazinājies no 20,9 % līdz 16,4 %.

Latvijai ir ievērojamas redzamās salīdzinošās priekšrocības tradicionālās bioekonomikas nozarēs.3 2015. gadā koksnes un koksnes produktu daļa Latvijas kopējā eksportā bija 14 reizes lielāka nekā attiecīgā daļa pasaules eksportā. Tas attiecas gan uz koksnes un koksnes produktu tiešo eksportu, gan arī uz koksnes produktu, kas integrēti kā starpprodukti citos produktos, netiešo eksportu (6.13. attēls). Turklāt salīdzinājumā ar 2005. gadu redzamā salīdzinošā priekšrocība ar laiku ir kļuvusi lielāka, kas norāda uz pieaugošu specializāciju. Arī redzamās salīdzinošās priekšrocības lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā ir ievērojamas, nozares daļai kopējā eksportā 2015. gadā esot vairāk nekā 2,8 reizes augstākai nekā citās valstīs.

Taču, lai gan Latvija joprojām eksportē vairāk pārtikas produktu nekā citas valstis, un darba produktivitāte ir pastāvīgi augusi, pārtikas eksportu smagi skāra Krievijas embargo, kas sākās 2014. gadā (EM, 2018b).

Latvijas tradicionālās bioekonomikas eksportu lielākoties veido produkti ar zemu pievienoto vērtību. Pārtikas nozarē eksportu ar augstu pievienoto vērtību apslāpē pārstrādes jaudas trūkums un nepietiekama efektivitāte vērtību ķēdē (ESAO, 2019g). Piemēram, Latvijas pārtikas pārstrādes nozare pašlaik ietver mazāk lielo uzņēmumu un vairāk mazo uzņēmumu nekā pirms 10 gadiem, un liela daļa no arvien augošas bioloģiskās produkcijas tiek pārdota tradicionālajiem pārstrādes uzņēmumiem (piem., vairāk nekā puse no bioloģiskā piena un olām un viena trešā daļa gaļas un graudaugu). Mežsaimniecības vērtības ķēdē ievērojamu daļu eksporta joprojām nosaka tādi produkti kā zāģmateriāli, malka, nemizota koksne vai kokogles, savukārt produkti, kas vērtības ķēdē atrodas augstāk, tostarp mēbeles vai papīrs, joprojām ir ierobežotā apjomā. Taču laika gaitā ir ievērojami pieaudzis tādu vērtības ķēdē augstāk esošu produktu kā koksnes plātņu un koka māju eksports, kas liecina, ka eksporta vērtība ir palielinājusies salīdzinājumā ar kopējo koksnes produkciju (6.14. attēls).4

Attiecībā uz pētniecību un izstrādi Latvijas bioekonomika ievērojami atpaliek no citām ESAO valstīm. Latvijas uzņēmumu pētniecības un izstrādes izdevumi kā daļa no pievienotās vērtības 2015. gadā bija 0,13 % pārtikas ražošanā un 0,12 % koka izstrādājumu rūpniecībā, savukārt ESAO vidējie rādītāji bija attiecīgi 1,76 % un 0,81 % (6.15. attēls). Šķiet, tas apstiprina pieņēmumu, ka izlaide un eksporta izaugsme minētajās nozarēs ir balstītas uz dabas resursu pārpilnību, nevis uz inovācijām un produktivitāti.

Pēdējās desmitgades laikā valdība ir veikusi ievērojamu darbu, lai veicinātu inovācijas tradicionālajās bioekonomikas nozarēs. Laika posmā no 2010. līdz 2015. gadam valdības izdevumi pētniecībai un izstrādei lauksaimniecības un veterinārajā zinātnē palielinājās gandrīz par 5 miljoniem EUR (t.i., no 25 % līdz 30 % no valdības izdevumiem pētniecībai un izstrādei dabaszinātnēs un inženierzinātnēs) (6.16. attēls). Taču valdības izdevumu palielinājums (piem.,valsts pētniecības iestādēm) neietvēra papildu finansējumu augstākās izglītības iestādēm. Tas potenciāli varētu nelabvēlīgi ietekmēt zinātnisko talantu pieejamību nākotnē.5

Valdība ir arī veikusi darbības, lai uzlabotu koordināciju starp pētniecības iestādēm. 2014. gadā 14 zinātniskās institūcijas lauksaimniecības, pārtikas, mežsaimniecības un ar tām saistītajās nozarēs, tostarp kokapstrādē un koksnes ķīmijā, izveidoja Bioekonomikas pētniecības stratēģisko apvienību. Pēc konsolidācijas procesa 2015. gadā šo apvienību pašlaik veido astoņasinstitūcijas. Tās ir: Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU); trīs neatkarīgas iestādes, kas darbojas LLU uzraudzībā, proti, Dārzkopības institūts, Agroresursu un ekonomikas institūts un Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrs; Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “BIOR”; Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava”; Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts; kā arī Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūts (MeKA).

Laika gaitā apvienībā ir ievērojami palielinājies pētniecības darbinieku skaits, no 242 darbiniekiem 2013. gadā sasniedzot 359 darbiniekus 2016. gadā (ZM, 2018). Citēto publikāciju daļa lauksaimniecības un pārtikas zinātnes jomā visās Latvijas publikācijās ievērojami pieauga no 11 % 2007.–2012. gadā līdz 16 % 2013.–2016. gadā (ESAO, 2019g). Taču ieņēmumi no intelektuālā īpašuma tiesību pārneses vai citiem pētniecības pakalpojumiem, kas sniegti trešām personām, 2015. un 2016. gadā samazinājās no 4,7 miljoniem EUR līdz 4,2 miljoniem EUR, kas ir zemāk par 2013. gada līmeni. Tas liecina, ka Latvijai ir iespējas uzlabot zināšanu pārnesi no valsts finansētiem pētījumiem uz komerciāliem pielietojumiem. Tas, ka ir būtiski svarīgi, lai būtu vairāk zināšanu pārneses mehānismu, ir īpaši atzīts Latvijas Bioekonomikas stratēģijā 2030. gadam, ko valdība publiskoja 2018. gadā. Konkrēti, stratēģijā uzsvērts, ka lēna un sadrumstalota zināšanu pārnese ir galvenais šķērslis pievienotās vērtības palielināšanai ražošanā (ZM, 2018).

Nozīmīgs solis ceļā uz labāku sadarbību starp zinātniskajām iestādēm un uzņēmumiem bija kompetences centru izveide dažādās pētniecības jomās. Līdz 2018. gada beigām vienu no astoņiem kompetences centriem bija izmantojuši 149 uzņēmumi, no kuriem 31 atbalstīja Latvijas pārtikas nozares kompetences centrs, savukārt 13 — Meža nozares kompetences centrs. Privāto investīciju, kas papildina valsts atbalstu pētniecības un izstrādes projektiem, kopējais apjoms bija 1,9 miljoni EUR pārtikas nozarē un 2,3 miljoni EUR meža nozarē. Taču ražošanas nozarē ieinteresētās personas ir norādījušas, ka kompetences centru ierobežotās spējas rada sarežģījumus potenciāliem jauniem projektiem. Vēl jo svarīgāk, projektu augstā pētniecības intensitāte padara programmu nepiemērotu MVU.

Valdībai būtu jāstiprina mehānismi lietišķo pētījumu rezultātu komercializācijai, kas ir labāk piemēroti MVU, piemēram, Tehnoloģiju pārneses programma. Instrumenti pētniecības komercializācijas veicināšanai saņēma tikai 3,2 % no kopējiem izdevumiem viedās specializācijas jomā (6.2. tabula). Turklāt Tehnoloģiju pārneses programmai ir tikai viens kontaktpunkts bioekonomikas jomā, un tas atrodas Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU). Flandrijas Tehnoloģiju pārneses biroji —piecu flāmu universitāšu kopīga iniciatīva — sniedz labu piemēru, kā dažādas universitātes un pētniecības institūti var sadarboties, lai tiešsaistē nodrošinātu piekļuvi visām pieejamajām zināšanām un tehnoloģijām dažādās institūcijās (6.6. ielikums).

Kokapstrādes nozares rādītāji pēdējo gadu laikā vairākos aspektos, tostarp attiecībā uz pievienotās vērtības līmeni, redzamo salīdzinošo priekšrocību un pētniecības un izstrādes izvedumiem privātajā sektorā, ir pārsnieguši pārtikas nozares rādītājus. Apvienojumā ar absolūto priekšrocību, ko sniedz plašas mežu platības, tas norāda uz augstu konkurētspējīgas ekosistēmas potenciālu Latvijas kokapstrādes nozarē.

Lai saglabātu konkurētspēju starptautiskajos tirgos, Latvijas mežsaimniecības nozarei ir jāvirzās augšup globālajā vērtību ķēdē. Samazinoties papīra izmantošanai pasaulē, augot konkurencei no tropu un subtropu reģioniem, kā arī palielinoties automatizācijai vērtību ķēdē, tradicionālajiem koksnes izstrādājumu ražotājiem Latvijā, Somijā un Zviedrijā būs arvien grūtāk konkurēt bez inovācijām (ESAO, 2017b).

Latvijā ir vērojamas pozitīvas dinamikas pazīmes jomās, kurās materiālzinātne un jaunas tehnoloģijas tiek izmantotas, lai pārveidotu izejmateriālus eksportējamos produktos. Piemēram, nesenā pētniecības sadarbībā, ko pasūtīja Meža nozares kompetences centrs, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts un akciju sabiedrība “Latvijas Finieris”, kas ražo bērza saplākšņa produktus, izstrādāja jaunu metodi betulīna — vielas, kas veido bērza tāss balto krāsu, — iegūšanai rūpnieciskā mērogā. Nerafinēts betulīns ir paredzēts kosmētikas tirgum, un procesa blakusproduktus var izmantot formaldehīda aizstāšanai kā līmi koka kompozītmateriāliem vai kā minerālmēslus.

Betulīns, kas ir pazīstams ar tā labvēlīgo ietekmi uz veselību, ir piemērs potenciālām sinerģijām ne tikai viedo materiālu specializācijas jomā, bet arī biomedicīnas ekosistēmā. Piemēram, Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) un Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) kopš 2016. gada sadarbojas, lai no betulīna iegūtu bioaktīvu ķīmisku savienojumu ar antikancerogēnām īpašībām. RTU un LLU pēta betulīna papildu lietojumus rafinētā veidā, tostarp tā izmantošanu medicīniskajā kosmētikā, lai uzlabotu ādas reģenerāciju, vai kā pārtikas piedevu, lai paildzinātu piena un gaļas produktu uzglabāšanas laiku (Vaivare, 2018a). Lai gan pašlaik nav zināms, cik pieprasīti šie produkti būs tirgū, Latvija, visticamāk, iegūs no zināšanām, kas gūtas šajos dažādajos projektos.

Latvijas Bioekonomikas stratēģijā 2030. gadam nav vērsta uzmanība uz digitālo jomu, kaut gan visa ekosistēma — no izejmateriālu ieguves līdz pārtikas un koksnes produktu ražošanai — ir gatava digitalizācijai. Lai gan pašlaik nav plānota plāna stratēģijas atjaunināšanai, apdomāt, kā vislabāk pārvaldīt digitalizāciju lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un pārtikas nozarē, kļūs arvien svarīgāk. Vispirms Latvijai būtu jānovērtē digitalizācija bioekonomikā, sākot ar analīzi par piekļuvi pamata digitālajām tehnoloģijām un to izmantošanu, kā arī par attīstītākiem rīkiem, kuru izmantošanaraksturīga arlauksaimniecībai, mežsaimniecībai un pārtikas ražošanai. Nesenā pieredze pārtikas ražošanas nozarē liecina, ka digitālā gatavība joprojām ir zema un nozares uzņēmumi saskaras ar ievērojamām grūtībām pat elementāru digitālās pārvaldības rīku izmantošanā (Pārtikas produktu kvalitātes klasteris, 2019).

Ar vairākām nesenām iniciatīvām tiek mēģināts šīs nepilnības pārvarēt. Piemēram, Latvijas IT klasteris un Pārtikas produktu kvalitātes klasteris veido daļu no DIGICLUSTERS — ES sponsorētas Eiropas Klasteru kopdarbības programmas, kuras mērķis ir uzlabot MVU konkurētspēju lauksaimniecības pārtikas iepakojuma nozarē. Latvija arī piedalās SmartAgriHubs —ES pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” instrumentā 20 miljonu EUR apmērā, kas sekmē digitālu risinājumu izstrādi un ieviešanu lauku saimniecībās visā Eiropā. Projektā, kas tiek īstenots no 2018. līdz 2022. gadam, paredzēts izveidot inovāciju portālu un katalogu lauksaimniekiem un lauksaimniecības uzņēmumiem, lai kartētu esošās digitālās tehnoloģijas un veicinātu labāko prakšu apmaiņu starp tīkla dalībniekiem (piem., jaunuzņēmumiem, MVU, uzņēmumiem un pakalpojumu sniedzējiem, tehnoloģiju ekspertiem u.c.).

LIKTA īsteno projektu “Mazo un mikro komersantu apmācības inovāciju un digitālo tehnoloģiju attīstībai Latvijā” (projekts Nr. 1.2.2.3/16/I/002) Ekonomikas ministrijas vadībā. Iniciatīva, kuru kopīgi finansē ES (2 001 937 EUR) un privātais sektors (762 600 EUR), sniedz apmācības trijās jomās: digitālajās tehnoloģijās (piem., mākoņpakalpojumos vai drošības jautājumos), uzņēmuma iekšējo procesu digitalizācijā (piem., finanšu pārvaldībā un mārketingā) un digitālajos rīkos ražošanai un pakalpojumu izstrādei (piem., klientu attiecību pārvaldībā). Projekta mērķis ir līdz 2020. gada decembrim sasniegt 6200 vadītāju un darbinieku.

Taču nav īpašu apmācību kursu, kas tiktu piedāvāti attiecībā uz digitālajiem rīkiem bioekonomikā. Lauksaimniecības nozarē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) piedāvā vairākus kursus lauku uzņēmējiem ar savas attālināto mācību platformas (LLKC Tālmācība) starpniecību. Taču neviens no kursiem pašlaik nav vērsts uz digitālo jomu. Valdībai būtu jāizmanto LLKC, lai sniegtu specializētākas apmācības par digitālo tehnoloģiju, piemēram, precīzās lauksaimniecības vai dronu, izmantošanu lauksaimniecībā. Piemēram, Nacionālais lauku māceklības dienests (SENAR) Brazīlijā kopš 2016. gada piedāvā bezmaksas kursus par dronu izmantošanu lauksaimniecībā, tostarp par regulējumu (SENAR, 2016).

Valdība arī varētu vairāk izmantot esošās informācijas sistēmas, lai izplatītu īpašus lietojumus un datu rīkus starp lauksaimniekiem un citiem lauku uzņēmējiem, kā arī zivsaimniecībā. Divas sistēmas, kas šajā ziņā šķiet īpaši daudzsološas, ir Lauku atbalsta dienesta Elektroniskās pieteikšanās sistēma (EPS) un Latvijas Zivsaimniecības integrētā kontroles un informācijas sistēma (LZIKIS).

EPS tika izstrādāta 2007. gadā, lai vienkāršotu pieteikšanās procesu ES un valsts atbalstam. Laika gaitā tika pievienotas papildu funkcijas, un 2016. gadā sistēmas izmantošana kļuva obligāta. EPS pašlaik nodrošina sasaisti arī ar citu aģentūru pakalpojumiem, un piekļuve ģeotelpiskajiem datiem tiek nodrošināta ar WMS (Web Map Service) un WFS (Web Feature Service). 2015. gadā programma saņēma ANO Publisko pakalpojumu balvu kategorijā “Publisko pakalpojumu pieejamības veicināšana informācijas laikmetā” un 2017. gadā arī uzvarēja Pasaules informācijas sabiedrības samita (WSIS) konkursā e-lauksaimniecības jomā. LZIKIS darbību nodrošina Zemkopības ministrija, un tajā ir savienotas vairākas datubāzes un datu rīki. Kopš 2018. gada jūnija sistēma arī ietver produktu izsekojamības moduli, kas izseko zvejas produktus no izkraušanas līdz mazumtirdzniecībai un eksportam. Pašlaik tā sniedz informāciju vairākām valsts aģentūrām, tostarp zivsaimniecības un pārtikas drošības kontroles aģentūrām un muitai, kā arī privātā sektora tirgus dalībniekiem, tostarp zvejniekiem, vairumtirgotājiem un patērētājiem.

Privātā sektora iespēja brīvi piekļūt EPS un LZIKIS pieejamajiem atlasītajiem datiem, kā arī izstrādāt un papildināt pievienotās vērtības pakalpojumus, varētu arī palīdzēt Latvijai piesaistīt inovatīvu pakalpojumu sniedzējus. Piemēram, 2014. gadā Francijas kooperatīvs InVivo ieguva vairākuma tiesības lauksaimniecības programmatūras nodrošinātājā SMAG, lai izstrādātu lauku saimniecību pārvaldības lietotnes, pamatojoties uz tā locekļu sniegtajiem datiem.

Tiešsaistes platformu veicināšana bioekonomikā var radīt ieguvumus arī citās jomās kā, piemēram, atvērtās programmatūras platformas FIspace gadījumā. FIspace, ko ar ES finansējuma atbalstu izveidoja universitāšu un uzņēmumu konsorciji), sekmē lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdes datu kopīgošanu, lai uzlabotu uzņēmumu savstarpējo sadarbību (Paunov un Planes-Satorra, 2019). Brazīlijā tiešsaistes platforma Uller sniedz lauksaimniecības iekārtu koplietošanas risinājumu un ir interesants piemērs tam, kā digitālās tehnoloģijas var palīdzēt pārvarēt finansiālos ierobežojumus, ar ko saskaras lauksaimnieciskie ražotāji. Pieteikumi uz labāku politiku ieviešanu arī ir dzīvotspējīgi (6.7. ielikums).

Latvijas valdībai būtu arī jāpaātrina telpisko datu digitalizācija, ietverot Valsts augu aizsardzības dienesta augu, agroķīmiskos un augsnes datus. Saistībā ar Latvijas saprašanās memorandu “Datos balstīta nācija”, Informācijas sabiedrības attīstības padome piekrita padarīt pieejamu ierobežotu skaitu ģeotelpisko datu kopumu bezmaksas lietošanai. Taču uzņēmējdarbības modelis datu kopīgošanai būtu jāpārdomā (Ozols, 2018). Nozīmīgs šķērslis plašākai publisko datu izplatīšanai ir tas, ka dažām valsts iestādēm (piem., Valsts zemes dienestam) ievērojamu budžeta daļu veido datu sniegšana. Austrālijas Produktivitātes komisija 2017. gadā publicēja detalizētu ziņojumu, kurā analizēti ieguvumi un izmaksas saistībā ar dažādām datu kopīgošanas iespējām starp valsts struktūrām, indivīdiem un privāto sektoru, kas varētu kalpot kā norādījumi, tostarp attiecībā uz regulatīvajām pieejām un principiem, lai risinātu datu īpašniekus interesējošos jautājumus un veicinātu uzticību datu kopīgošanas iniciatīvām (Produktivitātes komisija, 2017). Attiecībā uz finansējuma atbalstu publiskā sektora datu atklāšanai, ziņojumā aplūkotas vairākas iespējas, tostarp jaunu prioritāšu noteikšana esošajiem aģentūru budžetiem, iezīmēts papildu finansējums valdībā vai atlīdzības sistēma, ar kuru aģentūrām tiek atlīdzināts par publiskotajiem datiem, kas izraisa sabiedriski nozīmīgus pētniecības iznākumus. Ziņojumā arī ieteikts aģentūrām sniegt gada pārskatus par to datu kopumu proporciju, kas ir padarīti publiski pieejami, kopīgoti un nav pieejami izplatīšanai. Tajā ierosināts, ka centrāls birojs (Nacionālais datu uzraugs) varētu uzņemties kopējo atbildību par datu pārvaldības politikas īstenošanu un akreditēt citas struktūras savienojumu uzlabošanai starp dažādām datu kopām. ESAO drīzumā sniegs papildu piemērus un labākās prakses, īpaši vēršot uzmanību uz datu pārvaldības regulatīvajiem aspektiem lauksaimniecībā, kas varētu būt informatīvi diskusijai Latvijā.

Piekļuve telpiskajiem datiem ir arī svarīga attālinātās novērošanas sistēmu plašākai ieviešanai un izmantošanai, tostarp attiecībā uz Latvijas plānoto izmēģinājuma projektu tehnoloģiski uzlabotiem uguns novērošanas torņiem un droniem. Dronu gadījumā daudzus lietojuma veidus lauksaimniecībā un mežsaimniecībā kavē pašreizējais regulējums, kurā ir aizliegta dronu izmantošana ārpus redzamības zonas (tālāk par 500 m) (MK noteikumi Nr. 737). Jaunais ES regulējums, kas stājās spēkā 2019. gada jūlijā, drīzumā varētu atļaut elastīgāku izmantošanu, taču tas būs pilnībā piemērojams tikai pēc divu gadu pārejas perioda. Jaunajā regulējumā aprakstīta kategorija “īpašam” lietojumam, atceļot ierobežojumus attiecībā uz tiešo redzamību, masu vai darbības augstumu. Lielākā daļa lietojuma veidu lauksaimniecībā varētu atbilst īpašajai kategorijai. Latvijas valdībai būtu jāsekmē jaunā regulējuma drīza pielāgošana. Pozitīvs signāls šajā ziņā bija drona lidojums, ko Latvijas Ministru prezidents un Latvijas Mobilā telefona (LMT) prezidents veica ārpus tiešās redzamības zonas, izmantojot mobilo tīklu, lai apliecinātu 5G ekosistēmas potenciālu.

Biomedicīna kā viedās specializācijas joma aptver medicīnas tehnoloģijas un veido saiknes, piemēram, ar ķīmijas un farmācijas nozarēm, elektrisko un optisko preču ražotājiem, kā arī ar medicīnas un zobārstniecības instrumentu ražotājiem un ar aktivitātēm veselības aizsardzības jomā.

Laika posmā no 1945. līdz 1991. gadam Latvija kļuva par vienu no galvenajiem jaunu zāļu un medicīnas produktu ražotājiem bijušajā Padomju Savienībā (LIAA, 2019h). Šo panākumu veicināšanā nozīmīga loma bija valsts pētniecības institūtiem, piemēram, 1957. gadā dibinātajam Organiskās sintēzes institūtam un tādiem lieliem farmācijas produktu ražotājiem kā Grindeks (1946) un Olainfarm (1972).

2017. gadā farmācijas nozare joprojām veidoja 3,3 % no ražošanas kopējās pievienotās vērtības, nedaudz vairāk nekā 2010. gadā, kad tie bija 3,0 % (6.12. attēls). Taču tajā pašā laika posmā farmācijas produktu daļa ražošanas kopējā eksportā samazinājās no 4,6 % līdz 2,9 % (6.17. attēls). Turklāt plašāka kopējā nozare, kas ietver arī ķīmijas jomas, 2015. gadā neuzrādīja nekādu salīdzinošo priekšrocību (6.13. attēls).

Vairāki rādītāji liecina par inovāciju vājināšanos nozarē. Latvijas pētniecība un izstrāde farmācijas nozarē 2015. gadā veidoja tikai 3,3 % no pievienotās vērtības atšķirībā no ESAO vidējā rādītāja, kas bija 23,4 % (6.15. attēls). Patentu skaits farmācijas produktu un medicīnas tehnoloģiju jomā attiecībā pret visiem Latvijas patentiem samazinājās no aptuveni 32 % 2007.–2011. gadā līdz 19 % 2012.–2016. gadā.6

No 2014. līdz 2018. gadam Latvijas zinātnisko publikāciju daļa farmācijas produktu un farmakoloģijas jomā starp tiem 10 % publikāciju, kas citētas visbiežāk, bija 8,5 % salīdzinājumā ar (definīcijas) vidējo rādītāju pasaulē, kas bija 10 %. Pētniecības izcilība (t.i., vairāk nekā 10 % starp biežāk citētajām publikācijām) tika sasniegta noteiktās apakšjomās, piemēram, toksikoloģijā (14 % starp 10 % biežāk citēto) un zāļu atklāšanā (12,5%) (6.18 attēls).

Ņemot vērā citas nozares, kas saistītas ar viedās specializācijas jomu, piemēram, medicīnu, imunoloģiju, bioķīmiju vai ģenētiku, var konstatēt pētniecības izcilību tādās jomās kā plaušu un elpošanas sistēmas medicīna (22,2 % starp 10 % biežāk citēto), gastroenteroloģija (17,2 %) un molekulārā medicīna (16 %). Taču Latvija nav specializējusies nevienā no šīm jomām, kas nozīmē, ka attiecīgās apakšjomas ieguldījums visās Latvijas publikācijās joprojām ir zemāks par šīs jomas daļu visās (pasaules) publikācijās.

Lietišķā mikrobioloģija un biotehnoloģija ir vienīgās ar viedās specializācijas jomu saistītās nozares, kurās Latvija apliecina specializāciju. Taču izcilu publikāciju daļa joprojām ir zema (4,9 % starp 10 % biežāk citēto). Turklāt, lai gan Latvijas patentu pieteikumu skaits biotehnoloģijā ir palielinājies no 0,2 2007.–2011. gadā līdz 2,1 2012.–2016. gadā, tas ir pārāk mazs, lai veidotu tendenci.

Medicīnas un veselības zinātņu daļa kopējos pētniecības un izstrādes izdevumos dabaszinātņu un inženierzinību jomā laika posmā no 2010. līdz 2016. gadam pieauga no 8,4 % līdz 12,1 %, palielinoties attiecīgi no 8,1 miljona EUR līdz 11,7 miljoniem EUR. Par lielāko pieaugumu neapšaubāmi ir atbildīgas augstākās izglītības iestādes, kas palielināja izdevumus no 3,6 miljoniem EUR līdz 6,8 miljoniem EUR. Salīdzinājumā ar citām dabaszinātņu un inženierzinātņu jomām izdevumi medicīnas un veselības zinātnēs kļuva nozīmīgāki arī uzņēmējdarbības sektorā un valdībā (6.16. attēls). Taču absolūtā izteiksmē abu dalībnieku izdevumi saglabājās diezgan stabili (attiecīgi 3,2 miljoni EUR un, visticamāk, mazāk par 2 miljoniem EUR).7

Laikā no 2014. līdz 2018. gadam biofarmācija un biotehnoloģijas, kā arī translācijas medicīna veidoja attiecīgi 40% un 25 % no līdzekļiem 46 miljonu EUR apmērā, kas piešķirti saskaņā ar viedās specializācijas sistēmu. Liela daļa līdzekļu biofarmācijai un biotehnoloģijām tika novirzīti ar Farmācijas, biomedicīnas un medicīnas tehnoloģiju Kompetences centra (FBMTKC) starpniecību, un apakšjoma tajos veidoja aptuveni 95 % no kopējiem izdevumiem jeb aptuveni 7,5 miljonus EUR. Translācijas medicīna, kas tiecas labāk savienot laboratorijas, slimnīcas un pacientus, saņēma vairāk nekā 62% no viedās specializācijas jomai iedalītā “Apvārsnis 2020” finansējuma.

Divas no lielākajām “Apvārsnis 2020” dotācijām, ko Latvija saņēma, ne tikai apliecina valsts neseno ieguldījumu šajā jomā, bet arī uzsver attiecības ar digitālajām tehnoloģijām, starptautiskās sadarbības būtiski svarīgo lomu un potenciālos pētniecības komercializācijas veidus. Latvijas Universitāte saņēma gandrīz 1,6 miljonus EUR ES iemaksās, kas sadalītas starp trīs kopīgiem Izraēlas Tehnoloģiju institūta vadītiem projektiem (EK, 2017). Pirmais no tiem — viedtālrunis slimības konstatēšanai no izelpas (SNIFFPHONE) tika īstenots no 2015. gada līdz 2019. gada februārim. Tā ietvaros heterogēnas mikrotehnoloģijas un nanotehnoloģijas tika integrētas viedierīcē, kas savienota ar mobilo tālruni un analizē slimības pazīmes izelpā. Pēc tam dati tiek pārsūtīti uz mākoņa platformu, lai tos novērtētu, un pozitīva testa rezultāta gadījumā saņēmējam (piem., speciālistam) tiek nosūtīts klīniskais ziņojums. SNIFFPHONE 2018. gadā saņēma Eiropas Komisijas balvu par inovāciju. Otrs projekts — A-Patch jeb autonoms plāksteris infekcijas slimību noteikšanai reāllaikā ļauj pielietot gaistošu organisku savienojumu zinātni ādas datu analīzē. Tehnoloģijā izmantota valkājama ierīce, kas aprīkota ar inteliģentiem hibrīdsensoriem. Trešais projekts — VOGAS — tiek īstenots līdz 2021. gada decembrim, un tā mērķis ir izstrādāt jaunu elpas analīzes ierīci, ko izmantot kā neinvazīvu kuņģa vēža skrīninga rīku.

Regulāra iesaistīšanās nozīmīgos starptautiskos pētniecības projektos norāda, ka Latvija ir sevi apliecinājusi kā uzticamu partneri attiecībā uz medicīnisku inovāciju testēšanu. Latvijas valdībai šie panākumi būtu jāizmanto, oficiāli integrējot nozares partnerības un ierīču testēšanu sabiedrības veselības aprūpes sistēmā. Piemēram, Nacionālais veselības dienests (NHS) Apvienotajā Karalistē 2016. gadā ieviesa programmu, kas ļauj testēt jaunas digitālas ierīces un jaunus veselības aprūpes pakalpojumu veidus konkrētās slimnīcās un konkrētām pacientu grupām. Veiksmīgas inovācijas pēc tam var izmantot visā veselības aprūpes sistēmā. Ir arī pieejamas vairākas mācību rokasgrāmatas, piemēram, par to, kā izveidot datu kopīgošanas un informācijas pārvaldības mehānismus, un tās varētu palīdzēt Latvijai izveidot līdzīgu sistēmu (Paunov un Planes-Satorra, 2019).

Latvijai būtu vēl vairāk jāsekmē ar reālo dzīvi saistītu veselības aprūpes datu praktiska izmantošana, lai sniegtu informāciju biomedicīnas pētījumiem un novērtēšanai. “Mācīties spējīga veselības aprūpes sistēma”, kas balstīta uz elektroniskām pacientu medicīniskajām kartēm un citiem parasti vāktiem datiem, ir ļoti daudzsološa, lai padarītu medicīnisko pētniecību, tostarp attiecībā uz farmācijas produktiem, efektīvāku un lietderīgāku (piem., Eichler un citi, 2019; ESAO, 2019p). Taču Latvija starp citām ESAO valstīm izceļas ar to, ka tai nav valsts standartu attiecībā uz klīnisko terminoloģiju elektroniskos klīniskajos reģistros un trūkst valsts plāna vai politikas, lai iegūtu datus no elektroniskām klīnisko reģistru sistēmām (piem., lai atvieglotu klīniskās pārbaudes vai droši novērotu pacientu). Pašlaik arī nav nekāda procesa, lai novērtētu pacientu elektronisko medicīnisko karšu izmantojamību datu kopas izveidei, un veselības aprūpes dati lielākoties netiek izmantoti pētniecībā (Oderkirk, 2017).

Neņemot vērā inovācijas medicīnā, ievērojama dinamika ir manāma arī uz genomiku balstītas precīzijas medicīnas un biotehnoloģijas jomā. Pastāvīgi digitālo tehnoloģiju uzlabojumi, tostarp attiecībā uz datu glabāšanas un algoritmu spēju, ir ievērojami palielinājuši gēnu sekvencēšanas iespējamību. Šis progress ir atjaunojis interesi par genoma datu analīzi un medicīniskajā pētniecībā pārvirzījis fokusu uz lielajiem datiem un mākslīgo intelektu (ESAO, 2020c).

Pirmā fiziskā biobanka Latvijā — Valsts iedzīvotāju genoma datubāze (VIGDB) — tika izveidota 2006. gadā, pamatojoties uz 2004. gada Cilvēka genoma izpētes likumu (Rovīte un citi, 2018). Kopš tā laika investīcijas Latvijas genomikā ir uzsākuši vairāki lieli starptautiskie uzņēmumi, tostarp Ķīnas genoma sekvencēšanas uzņēmums BGI, Microsoft un Roche. Piemēram, 2017. gada septembrī Microsoft Latvijas Universitātē (LU) izveidoja Microsoft inovāciju centru (LUMIC), kas ir pirmais šāda veida Microsoft inovāciju centrs Baltijā un Austrumeiropā. LUMIC galvenā darbības joma ir gados jaunu IT profesionāļu izglītošana un mākonī izvietoti risinājumi starpnozaru IT projektiem, kuros iesaistīti studenti, zinātnieki, nozares pārstāvji un valdība. Uz genomiku balstīta vēža pētniecība ir viens no pirmajiem lielo datu pielietojuma veidiem, kurā izmantota jaunā infrastruktūra. Projektu atbalsta LIAA iniciatīva “Atbalsts pētniecības rezultātu komercializācijai” (Vaivare, 2018b).

Virzība uz digitālu genomiku Latvijā daļēji ir spēcīgas politiskās apņemšanās rezultāts. 2017. gadā Latvija parakstīja saprašanās memorandu ar Ķīnas genoma sekvencēšanas uzņēmumu BGI, lai atbalstītu Latvijas-Biolake-BGI dzīvības zinātņu un tehnoloģiju centra izveidi. 2019. gada novembrī BGI grupas apakšuzņēmums MGI, kas ražo DNS sekvencēšanas instrumentus, atklāja Ķīnas un Eiropas Dzīvības zinātņu inovāciju centru, kā arī pētniecības un izstrādes un ražošanas struktūru Rīgā. Tajā pašā dienā BGI Research un MGI Latvijā paziņoja par projektu “10 miljonu šūnu transkripcija” (scT10M) — sadarbību ar zinātniekiem visā pasaulē, lai sekvencētu un analizētu 10 miljonus šūnu nolūkā izveidot visaptverošu atsevišķu šūnu transkripcijas karti, kurā dalīties ar zinātnisko kopienu (MGI, 2019).

2019. gada maijā ekonomikas ministrs un labklājības ministre kopīgi atklāja konferenci par precīzijas medicīnu, vēršot nepārprotamu uzmanību uz lielo datu analīzi un IKT veselības jomā. Konferencē arī aplūkota nacionālā precīzijas medicīnas sistēma tādās valstīs kā Zviedrija, iespējamo precīzijas medicīnas pētījumu sistēmu Latvijā un ētikas problēmas, izmantojot lielosdatus medicīnā. Ekonomikas ministrija pašlaik kopīgi ar attiecīgajām ieinteresētajām valsts sektora, nozares un akadēmiskās vides personām izstrādā kopīgu biomedicīnas ekosistēmas stratēģiju 2021.–2027. gada plānošanas periodam.

Lai izmantotu šo dinamiku, Latvijai būtu jāstiprina pētniecība ģenētikā (tostarp klīniskajā) un veselības informātikā. Pašreizējais publikāciju skaits (2014.–2018. g.) neliecina par pētniecības specializāciju šajās jomās, un tikai neliels skaits publikāciju ir starp 10 % visbiežāk citēto. Lai gūtu izcilību šajās jomās, ir vajadzīgas veidošanas un piesaistīšanas prasmes, un LUMIC inovāciju centrs šajā ziņā var būt būtiski svarīgs veicinātājs. LU — daļēji sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitāti (RSU) — arī piedāvā doktorantūras skolu translācijas medicīnā. Taču Datorikas fakultāte pašlaik nav iekļauta programmā, un LU nepiedāvā nekādu specializāciju veselības informātikā. Turklāt, lai gan RSU ir izveidojusi bioinformātikas pētniecības grupu, maģistra programma, kas pašlaik tiek piedāvāta biomedicīnas jomā, ir pieejama tikai latviešu valodā, būtiski ierobežojot ārvalstu talantu piesaistīšanu. Lai sekmētu biomedicīnas ekosistēmu un izmantotu lielu starptautisko uzņēmumu investīcijas, Latvijai būtu vēl vairāk jāuzlabo akadēmisko kursu piedāvājums jomās, kurās medicīnas zinātnes pārklājas ar datorzinātnēm.

Latvijai būtu jākoncentrē vairāk resursu digitālās veselības jomā, lai atbalstītu privātā sektora inovāciju komercializāciju veselības jomā. Laika posmā no 2014. līdz 2018. gadam tikai 2,5 % no visiem viedās specializācijas izdevumiem tika veltīti biomedicīnai pētniecības rezultātu komercializācijai (IZM, 2020). Turklāt finansējums, kas tiek novirzīts ar kompetences centru starpniecību, galvenokārt ir vērsts uz farmācijas produktiem, kosmētiku un uzturu. Lai gan privātā sektora risinājumi e-veselībai, jo īpaši programmatūra, tiek veicināti ar Rīgas IT Demo centra (ko 2012. gadā izveidoja Latvijas IT klasteris) starpniecību, centra galvenais mērķis šķiet vietējais tirgus. To, ka par Latvijas veselības aprūpes risinājumiem var būt arī starptautiska interese, apliecina jaunuzņēmums Anatomy Next. Uzņēmums izstrādāja programmatūras kā pakalpojuma risinājumu, izmantojot papildināto realitāti un interaktīvus 3D anatomiskos modeļus, lai uzlabotu medicīnas studentu telpisko izpratni par cilvēka anatomiju. Šis risinājums 2017. gadā ieguva Zviedrijas Tirdzniecības un ieguldījumu padomes gada balvu par tehnoloģiskajām inovācijām un saņēma 50 000 EUR finansējumu no programmas “Apvārsnis 2020” MVU instrumenta.

Lai sekmētu vairāk tādu inovatīvu uzņēmumu kā Anatomy Next, valdība arī varētu sniegt lielāku atbalstu MVU un jaunuzņēmumiem, kuri piesakās “Apvārsnis 2020” finansējumam. Lai gan šķiet, ka zināms atbalsts ir pieejams agrīnajiem procesa posmiem, daudzi jaunuzņēmumi paļaujas uz dārgiem ārvalstu konsultāciju uzņēmumiem, lai pārvaldītu lietojumprogrammu vēlākos posmos. Lai veicinātu izcilības papildu nišu konstatēšanu un strauji reaģētu uz jaunām tirgus iespējām (piem., vakcīnām, diagnostiku vai medicīnas tehnoloģijām Covid-19 krīzes kontekstā), atbalstu nevajadzētu ierobežot tikai ar noteiktām jomām. Tomēr uzņēmumu, kas darbojas noteiktāsnozarēs, piemēram, veselības informātikā, mērķauditorija varētu būt klasteru iniciatīvas.

Valdībai kā daļa no biomedicīnas ekosistēmas būtu vairāk jāņem vērā blakusnozares. Piemēram, potenciālo viedās specializācijas jomu sākotnējās novērtēšanas laikā tika atzīts būtisks eksporta potenciāls attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumiem (IZM, 2013b). Tādējādi laika posmā no 2005. līdz 2015. gadam Latvija tuvojās redzamās salīdzinošās priekšrocības veidošanai ar cilvēku veselību saistītu darbību eksportā (6.13. attēls), un, lai gan nozares uzņēmumi pētniecībai un izstrādei veltīja tikai 0,07 % no kopējās pievienotās vērtības, atšķirība no ESAO vidējā rādītāja (0,13 %) bija zemāka nekā daudzās citās nozarēs (6.15. attēls).

Testu platformas nodrošināšana veselības aprūpes inovācijām, kā minēts iepriekš, varētu būt daudzsološs veids, lai Latvija ne tikai uzlabotu savas valsts veselības aprūpes sistēmas vidējo kvalitāti (ESAO(OECD), 2019a), bet arī gūtu starptautisku atzinību kā inovatīvs veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējs. Piemēram, Latvija varētu paplašināt savu līdzdalību ProVaHealth tīklā. ProVaHealth ir viens no 39 apstiprinātajiem Interreg projektiem Baltijas jūras reģionā, un tā mērķis ir padarīt reģionu par vienotu testa vietu jaunu veselības aprūpes produktu un pakalpojumu izstrādei. Pašlaik Latvijas dalība ir ierobežota tikai ar labjutības jomu, un vienīgais dalībnieks ir Latvijas kūrortpilsētu asociācija. Taču projektā varētu iesaistīties arī citi uzņēmumi, pētniecības institūti un universitātes, lai izmantotu projekta “dzīvās” laboratorijas, kas nodrošina reālās dzīves apstākļus inovatīvu veselības aprūpes pakalpojumu testēšanai.

Varētu arī radīt sinerģijas attiecībā uz valsts e-veselības iniciatīvu, ar kuru kopš 2018. gada valsts e-veselības portāla izmantošana ir obligāta recepšu un slimības lapu izrakstīšanas pakalpojumiem. Neskatoties uz ievērojamo progresu, veselības trešā posma — sistēmas paplašināšanas — uzsākšana norit salīdzinoši lēni (VM, 2019). Lai uzlabotu iedzīvotāju veselību un samazinātu ievērojamās atšķirības, kas joprojām pastāv attiecībā uz piekļuvi valsts veselības aprūpes sistēmai un tās rezultātiem, valdībai būtu jāvirza e-veselības programma, tostarp attiecībā uz veselības datiem (sk. iepriekš) un telemedicīnu. Tādas jomas kā profilakse, primārā aprūpe, aprūpe mājās vai uz kopienu balstīti pakalpojumi šķiet īpaši daudzsološas jomas pielietojuma veidiem, kas varētu samazināt pašreizējo lielo paļaušanos uz ārstēšanu slimnīcā (ESAO, 2019l).

Jaunu un uzlabotu materiālu atklāšanas un izstrādes līmeņa paaugstināšana ir būtiski svarīga, lai uzlabotu produktu izstrādi un veicinātu masveida pielāgošanu, pamatojoties uz jaunām tehnoloģijām, piem., 3D druku. Materiālu atklāšanas un izstrādes paātrināšanu ir padarījis iespējamu progress dažādās jomās, tostarp datu analītikā, zinātnisko instrumentu iespējās, augstas veiktspējas datorikā un prognozējošās skaitļošanas metodēs, kas izmantotas attiecībā uz materiālu struktūru un īpašībām (ESAO, 2017b). Viedie materiāli Latvijas RIS3 tiek uzskatīti par galveno pētniecības specializācijas jomu.

Papildus jauniem materiāliem, piemēram, implantātu materiāliem, kompozītmateriāliem, stikla šķiedrai un stikla materiāliem vai plānslāņiem un pārklājumiem viedās specializācijas joma aptver arī plašu klāstu ražošanas darbību, kas saistītas ar tehnoloģijām un inženierzinātnēm. Tās cita starpā ietver aprīkojumu un kontroles sistēmas ražošanas darbībām, medicīnisko inženieriju un biotehnoloģiju. Šādas atšķirīgas darbības ir atspoguļotas vairākās ražošanas nozarēs, piemēram, rūpnieciski ražotu metāla izstrādājumu, nemetālisko minerālu izstrādājumu, mehānismu un ķīmiskās produkcijas nozarēs.

Daudzas no minētajām nozarēm pēdējo gadu laikā ir kļuvušas nozīmīgākas. Rūpnieciski ražotu metāla produktu, piemēram, ar inženieriju un pārklājumiem saistīto, pienesums ražošanas kopējā pievienotajā vērtībā pieauga no 6 % 2010. gadā līdz 9 % 2017. gadā. Tajā pašā laika periodā citu nemetālisko minerālu izstrādājumu, tostarp stikla šķiedras materiālu pienesums palielinājās no 6 % līdz 7,4 %. Gumijas un plastmasas izstrādājumi, kas Latvijas stratēģijā nav iekļauti attiecīgajās viedo materiālu nozarēs, taču ir saistīti ar jauniem iepakojuma materiāliem, piemēram, bioplastmasu un kompozītmateriāliem, arī palielinājās no 2,2 % līdz 2,5 %. Citur neklasificētu ar tehnoloģiju un inženieriju saistītu iekārtu un mehānismu pienesums palielinājās no 2,2 % līdz 3,3 %. Taču ķīmiskās produkcijas pienesums ievērojami samazinājās no 4,5 % līdz 2,5 % (6.12. attēls).

Arī eksporta rādītāji pēdējo gadu laikā ir būtiski uzlabojušies. Ar automobiļiem, elektriskajām iekārtām vai mehānismiem saistītas ražošanas darbības ievērojami veicinājušas vidēji augsto un augsto tehnoloģiju preču īpatsvaru eksportā (6.17. attēls). Lai gan 2015. gadā Latvijai šajās nozarēs nebija redzamas salīdzinošās priekšrocības, laikā no 2010. līdz 2015. gadam tā izveidoja redzamo salīdzinošo priekšrocību nemetālisko minerālu izstrādājumu jomā un gandrīz ieguva redzamo salīdzinošo priekšrocību rūpnieciski ražotu metāla produktu jomā (6.13. attēls).

Uzņēmumu pētniecība un izstrāde kā daļa no pievienotās vērtības nemetālisko minerālu izstrādājumu jomā (1,1 %) bija zemāka par ESAO vidējo līmeni (2,5 %). Taču atšķirība no ESAO vidējā līmeņa gan absolūtā, gan relatīvā izteiksmē bija ievērojami zemāka nekā lielākajā daļā pārējo ražošanas nozaru. Investīcijas pētniecībā arī bija salīdzinoši augstas elektrisko iekārtu jomā (5,3 % salīdzinājumā ar 6,8 %). Atšķirības no ESAO vidējā rādītāja pētniecības un izstrādes intensitātē bija lielākas citās ražošanas nozarēs, tostarp ķīmisko vielu (1,8 % salīdzinājumā ar ESAO vidējo rādītāju 5,4 %), gumijas un plastmasas (0,3 % salīdzinājumā ar 4,1 %) un iekārtu un mehānismu jomā (0,3 % salīdzinājumā ar 6,8%) (6.15. attēls).

Pētniecības un izstrādes darbības viedo materiālu un inženierijas jomā atspoguļojās arī vairākos patentu pieteikumos, kas laika posmā no 2012. līdz 2016. gadam iesniegti (citu) īpašu iekārtu, virsmu tehnoloģiju un pārklājumu, elektroiekārtu, aparātu un enerģijas, metalurģijas materiālu un ķīmiskās inženierijas jomā. Patentu pieteikumu skaits (ietverot proporcionālo attiecību) minētajās jomās palielinājās no 10,0 (9 % no visiem Latvijas pieteikumiem) 2007.–2011. gadā līdz 26,1 (20 %) 2012.–2016. gadā.

Zinātniskās publikācijas apstiprina Latvijas spēcīgo specializāciju inženierijā un materiālu zinībās. Lai gan Latvijas publikāciju skaits 2014.–2018. gadā visaugstākais bija elektriskās un elektroniskās inženierijas jomā, izteiktākā specializācija attiecībā pret citām valstīm tika konstatēta automobiļu inženierijas, rūpnieciskās un ražošanas inženierijas, kā arī biomateriālu jomā. Turklāt Latvija nodrošināja vairāk nekā 10 % (vidējais rādītājs pasaulē) tajos 10 % publikāciju, kas visbiežāk citētas materiālu mehānikas, metālu un sakausējumu, kā arī mašīnbūves jomā (6.19. attēls).

Pētniecību viedo materiālu specializācijas jomā ir veicinājis ievērojams valsts finansējums, izmantojot Viedās specializācijas stratēģiju. Šī joma saņēma vislielāko līdzekļu daļu salīdzinājumā ar pārējām specializācijas jomām, iegūstot finansējumu vairāk nekā 52 miljonu EUR apmērā (27,5 %) (6.2. tabula).

Taču finansējums tika pārāk sīki sadalīts starp daudzām pētniecības jomām. Labākajos gadījumos (piem., tādās jomās kā plānslāņi un pārklājumi vai kompozītmateriāli un polimēri) tika piešķirti vairāki miljoni EUR, lai atbalstītu dažādas gatavības pakāpes no tehnoloģiskās pamatizpētes (TRL 1) līdz demonstrācijām attiecīgā vidē (TRL 6). Taču citās pētniecības jomās, piemēram, medicīniskajā inženierijā vai implantātu materiālu jomā, tika piešķirti tikai attiecīgi 340 000 un 600 000 EUR, koncentrējoties uz noteiktām tehnoloģiskās gatavības pakāpēm.

Lai uzlabotu izdevumu efektivitāti, Latvijai būtu jākoncentrē finansējums mazākam skaitam atlasītu ekosistēmu, kas ļauj veidot ciešas saiknes starp materiālu atklāšanu un produktu izstrādi. Visaptverošas materiālu inovācijas ekosistēmas veidošana, iesaistot pētniecības universitātes un ražotājus, ir būtiski svarīga, lai samazinātu laika nobīdi starp minētajiem posmiem. Digitālās tehnoloģijas, tostarp skaitļošanas materiālzinātne un “digitālie dvīņi”, šajā ziņā ir būtiski veicinošie faktori, jo tās var palīdzēt savienot dažādos posmus materiālu ražošanas aprites ciklā (ESAO, 2017c). Piemēram, integrēta skaitļošanas materiālu inženierija (ICME) izmanto datu zinātni, datormodelēšanu un simulāciju, lai efektīvāk sasaistītu materiālu izstrādi ar īpašību sertifikāciju un produktu izvēršanu. Latvijas Universitātes Magnētisku mīkstu materiālu laboratorija sadarbībā ar Eksperimentālās fizikas institūtu SAS (Slovākija), Cordouan Technologies un LCPO (Francija) pašlaik ir iesaistīta ICME projektā, pētot magnētisko stīgu īpašības un pielietojumus tādās jomās kā enerģētika, tekstilijas un medicīna. Projektu finansē M-ERA.NET (sk. zemāk).

Labs piemērs spēcīgākām saiknēm starp pētniecību un ražotājiem ir Viedo materiālu pētījumu un tehnoloģiju pārneses ekselences centrs (CAMART2). CAMART2, kas dibināts 2001. gadā, vada Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts (CFI) sadarbībā ar diviem zviedru partneriem — KTH Karalisko tehnoloģiju institūtu un Acreo Swedish ICT. Centrs saņem finansējumu no programmas “Apvārsnis 2020” (15 miljoni EUR) un ESI fondiem (16,3 miljoni EUR). 2018. gadā CAMART izveidoja jaunu platformu “Materize”, lai sekmētu jaunu materiālu un tehnoloģiju pārnesi uz komerciāliem produktiem. “Materize” sniedz pakalpojumus no koncepcijas apliecināšanas laboratorijas apstākļos līdz prototipu veidošanai un mazapjoma ražošanai partneru nodrošinātās rūpnieciskās testa platformās.

Latvijai būtu jācenšas aktīvi veicināt saiknes starp materiālu atklāšanu un produktu izstrādi, padarot finansējumu pieejamu dažādiem tehnoloģiju gatavības līmeņiem (TRL 1-6) izvēlētā materiālu ekosistēmā no tehnoloģiskās pamatizpētes līdz tehnoloģiju demonstrēšanai un pētniecības rezultātu komercializācijai. Baltijas Biomateriālu ekselences centrs (BBEC) ir piemērs ekosistēmai, kurā šāda pieeja jau tiek izmantota. Latvija varētu arī koncentrēt eksporta atbalstu uz uzņēmumiem, kas iepriekš ir guvuši labumu no publiski finansētas pētniecības un izstrādes (piem., ar kompetences centru starpniecību).

Pētniecības jomās ar mazāk attīstītām inovācijas ekosistēmām Latvijai būtu jākoncentrējas uz vispārīgākiem atbalsta mehānismiem, kas var palīdzēt uzlabot saiknes starp uzņēmumiem un valsts pētniecības institūtiem vai universitātēm. Konkrēti, Latvijai būtu jāstiprina sava Tehnoloģiju pārneses programma un jāsekmē inkubatori universitātēs. Šķiet, ka pašlaik arī nav visaptverošas stratēģijas sadarbības veicināšanai starp jaunuzņēmumiem un pētniecības iestādēm, jo daudzi jaunuzņēmumi ziņo par grūtībām piemērotu pētniecības partneru atrašanā (EM, 2018c). Izveidojot tīmekļa vietni startuplatvia.eu, Latvijas valdība nesen ieviesa centralizētu vienoto kontaktpunktu jaunuzņēmumiem. Taču noderīga informācija par tehnoloģiju pārneses birojiem un iespējām pētniecības sadarbībai pašlaik nav pieejama.

Latvijas valdībai būtu arī jāsniedz lielāks atbalsts uz izcilību balstītiem uzaicinājumiem iesniegt inovāciju priekšlikumus kā, piemēram, programmā “Apvārsnis 2020”. Ar savu valsts kontaktpunktu starpniecību (piem., VIAA) valdība varētu nodrošināt īpašus mācību seminārus pieteikumu iesniedzējiem (piem., sadarbībā ar universitātēm, klasteru iniciatīvām vai kompetences centriem) vai aktīvāku pieeju inovatīvām ieinteresētajām personām privātajā sektorā. Tiešām, sadarbība, kurā iesaistītas vairākas iestādes, tostarp VIAA un IZM, kā arī ārējie eksperti, ir palīdzējusi ievērojami palielināt Latvijas pētniecības priekšlikumu panākumus M-ERA.NET — ES finansētā tīklā, kas ik gadu publicē uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus transnacionāliem pētniecības un izstrādes projektiem materiālzinātnēs. Konkrēti, to priekšlikumu procentuālā daļa, kas tika pieņemti finansējumam, palielinājās no 5 % 2012.–2014. gadā līdz gandrīz 20 % 2017.–2018. gadā.

Latvijas valdībai būtu jāsekmē digitālu ražošanas tehnoloģiju plašāka ieviešana lejupējās nozarēs. Piemēram, Latvijas ražošanas uzņēmumi atpaliek 3D drukas izmantošanā (6.20. attēls).

Latvijas ieinteresētās personas sāk aktīvi veicināt digitālās ražošanas tehnoloģiju ieviešanu galvenajās ražošanas nozarēs. 2016. gadā Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācija (MASOC) uzsāka valsts mēroga sadarbības programmu “Stiprinot metālapstrādes darbiniekus gudrām nākotnes rūpnīcām” (4CHANGE). Projekts, ko līdzfinansēja ES programma Erasmus+, norisinājās līdz 2019. gada novembrim. Tā budžets bija aptuveni 1,2 miljoni EUR, un projekta mērķis bija uzlabot profesionālās izglītības un apmācības (PIA) programmas, īpašu uzmanību vēršot uz ciparvadības (CNC) iekārtām. Taču 2018. gadā aptuveni puse no mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmumiem joprojām sevi uzskatīja par digitālā ziņā neintensīviem (Grīnfelds, 2018).

Lai veicinātu līdzīgus projektus un tos paplašinātu citās nozarēs, valdība kopā ar vairākiem kompetences centriem un Vācijas-Baltijas Tirdzniecības kameru (AHK) nesen parakstīja sadarbības memorandu par platformas Industrija 4.0 izstrādi un īstenošanu (6.10. ielikums).

Lai īstenotu Latvijas platformu Industrija 4.0, kas pašlaik vēl ir plānošanas posmā, Latvijai būtu jāapsver dažas citās valstīs izmantotas pieejas digitālo rīku izplatīšanās veicināšanai, jo īpaši starp MVU. Piemēram, MVU 4.0 kompetences centri Vācijā piedāvā jaunu tehnoloģiju demonstrācijas un rūpnieciskos pielietojuma veidus MVU. Šādas demonstrācijas bieži tiek veiktas universitātēs un ir īpaši pielāgotas konkrētām nozarēm. Dānijā programma MADE rīko tādu rūpniecības līderu apmeklējumus, kuri vēlas dalīties savā pieredzē ar topošiem jaunākajiem risinājumiem (Paunov un Planes-Satorra, 2019). Latvija varētu apsvērt arī citas iespējas, ne tikai digitālo inovāciju centrus (no kuriem pašlaik darbojas tikai trīs), lai veicinātu jaunu tehnoloģiju izmantošanu MVU. Piemēram, Latvijas klasteri, kas potenciāli sadarbojas ar klasteriem citās valstīs, varētu rīkot MVU apmeklējumus pie vietējiem vai starptautiskiem rūpniecības līderiem. Turklāt kompetences centri varētu piedāvāt MVU īpašas attiecīgu jauno tehnoloģiju demonstrācijas.

Programma Brasil Mais Productivo ir vēl viens piemērs, kas varētu palīdzēt Latvijā sekmēt Industriju 4.0. Programma piedāvā īpašus konsultāciju pakalpojumus, lai palīdzētu radīt procesa inovāciju mazos un vidējos ražošanas uzņēmumos. Programma ietver aptuveni 120 stundu tehnisko apmācību par taupīgo (lean) ražošanu, energoefektivitātes praksēm un ražošanas procesa digitalizāciju. Koncentrēšanās uz konsultācijām ierobežo programmas izmaksas. Turklāt uzņēmumiem ir jāsedz daļa izmaksu, un tas palīdz nodrošināt aktīvu līdzdalību. Īpaša kredīta shēma palīdz uzņēmējiem ar ierobežotiem līdzekļiem pārvarēt programmas finansiālo slogu. Trūkstot institucionālai struktūrai, kas sniegtu šādus konsultāciju pakalpojumus visos Latvijas reģionos, specializētus kursus par taupīgo ražošanu un progresīvu tehnoloģiju izmantošanu varētu arī iekļaut LIAA piedāvātajos uzņēmumu apmācības kursos Inovāciju motivācijas programmas ietvaros.

Latvijas Viedās specializācijas stratēģijā vieda enerģija un IKT ir uztvertas kā nozares ar ievērojamu horizontālo ietekmi uz pārveidošanu citās ražošanas nozarēs. Jo īpaši viedās enerģijas specializācijas joma uzsver uzlabotas energoefektivitātes un tīru tehnoloģiju lomu labākai produktivitātei un vides ilgtspējai dažādās ekonomikas nozarēs (IZM, 2015).

Nozares, kas ražo viedās enerģijas tehnoloģijas, aug. Jo īpaši elektrisko iekārtu daļa kopējā ražošanā pieauga no 1,5 % 2010. gadā līdz 3,3 % 2017. gadā, savukārt iekārtu un mehānismu pienesums palielinājās no 2,2 % līdz 3,3 %. Arī citas saistītas nozares, piemēram, motorizētu transportlīdzekļu un piekabju ražošana, kļuva nozīmīgākas (no 1,5 % līdz 2,5 %) (6.12. attēls).

Visas trīs nozares arī būtiski veicināja augsto un vidēji augsto tehnoloģiju preču daļas pieaugumu ražošanas kopējā eksportā (6.17. attēls). Taču nevienā no tām Latvija neuzrādīja salīdzinošu priekšrocību (6.13. attēls).

Tomēr uzņēmumu pētniecība un izstrāde elektrisko iekārtu jomā bija daudz augstāka nekā jebkurā citā ražošanas nozarē (5,3 %) un bija diezgan tuvu ESAO vidējam rādītājam (6,8 %) (6.15. attēls). Līdzīgi arī patentu skaits elektrisko iekārtu un aparātu, transporta un vides tehnoloģiju jomā no 2007. līdz 2016. gadam palielinājās.8

Enerģija un vides zinātnes ir starp veiksmīgākajām pētniecības jomām Latvijā. Saskaņā ar Eiropas ekoinovāciju indeksu 2018. gadā akadēmiskā izlaide ekoinovāciju jomā Latvijā bija lielāka nekā jebkurā citā ES valstī. Publikācijas saistītās pētniecības jomās tika publicētas relatīvi biežāk nekā citās valstīs (t.i., salīdzinājumā ar vidējo rādītāju pasaulē), arī bieži citēto dokumentu daļa bija augstāka. Konkrēti, laikā no 2014. līdz 2018. gadam aptuveni 17,3 % Latvijas publikāciju enerģijas jomā bija starp tiem 10 % pasaules publikāciju, kas citētas visbiežāk (6.21. attēls). Vides zinātnēs pētniecības rezultāti visaugstākie bija vides inženierijas un ūdens zinātnes un tehnoloģiju jomās, kurās 17 % no Latvijas publikācijām bija starp 10 % biežāk citēto pasaulē. Publikācijas citās saistītās inženierijas jomās, piemēram, civilajā un struktūrinženierijā (16 %) vai būvniecībā un celtniecībā (13 %), arī bieži bija starp 10 % biežāk citēto.

Laikā no 1990. līdz 2016. gadam Latvija vairāk nekā divkāršoja enerģijas ražošanu no 1,2 miljoniem tonnu naftas ekvivalenta (Mtoe) līdz 2,5 Mtoe. Tajā pašā laikā neto enerģijas imports samazinājās no 7,5 līdz 2,2 Mtoe, kas norāda uz ievērojami mazāku atkarību no ārējiem piegādātājiem (IEA, 2019a). Biodegviela un atkritumi ir kļuvuši par galvenajiem energoapgādes avotiem — 2018. gadā Latvijai bija trešā augstākā atjaunojamo energoresursu enerģijas daļa enerģijas bruto galapatēriņā (40,3 %) no visām ES dalībvalstīm, atpaliekot tikai no Somijas (41,2 %) un Zviedrijas (54,6%) (Eurostat, 2020b).

Taču, lai gan Latvija ir ceļā uz sava 2020. gada energoefektivitātes mērķa sasniegšanu, enerģijas patēriņš pieaug, jo to veicina transporta un mājokļu nozares. Turklāt enerģijas ražošana no biomasas joprojām ir ļoti neefektīva un — apvienojumā ar augošu transportu pilsētā un zemu energoefektivitāti mājokļos — apdraud Latvijas 2030. gada energoefektivitātes mērķu sasniegšanu (Eiropas Komisija, 2020; ESAO, 2019a). Valstij arī joprojām ir jāuzlabo ilgtspēja atkritumu apsaimniekošanā, jo reciklēšanas līmenis pašvaldībās vēl arvien ir zems. Turklāt Latvijā ir vienas no augstākajām rūpnieciskās elektroenerģijas cenām pasaulē (6.22. attēls), ko daudzi uzņēmumi uzskata par ievērojamu šķērsli konkurētspējai (piem., Grīnfelds, 2018).

Ar aptuveni 34 miljonu EUR finansējumu 2014.–2018. gadā viedā enerģija veidoja mazāk nekā piekto daļu no kopējā atbalsta viedajai specializācijai. Lielākā daļa pētniecības un izstrādes finansējuma tika investēta tehnoloģiju un risinājumu izstrādē, lai uzlabotu ēku un rūpniecības energoefektivitāti (30 %) un enerģijas pārvaldību, tostarp viedos tīklus (29 %). Alternatīvās degvielas, tostarp elektromobilitāte, saņēma 22 %. Vairāk nekā viena trešā daļa no kopējā pētniecības un izstrādes finansējuma viedajai enerģijai tika sniegta, izmantojot programmu “Apvārsnis 2020” (36 %), kas ir ievērojami augstāka daļa nekā visās pārējās RIS3 jomās, kurās “Apvārsnis 2020” daļa bija no 5 % (biomedicīna) līdz 23 % (IKT) (6.2. tabula).

Lielākie projekti, kas tika finansēti ar šo shēmu, ir SUNShINE un SUNShINE Accelerate, no kuriem katrs saņem ES maksājumus gandrīz 1,3 miljonu apmērā. Projekti ir paredzēti dzīvojamo ēku renovācijai, un tos koordinē Rīgas Tehniskā universitāte. Lai gan tie veicina energoefektivitāti Latvijas mājokļos un sekmē pieprasījumu pēc energopakalpojumiem, nav nekādu nosacījumu attiecībā uz projektos izmantotajām tehnoloģijām, un tas nozīmē, ka ietekme uz inovāciju joprojām ir nenoteikta.

Jo īpaši digitālā inovācija var būt ļoti nozīmīgs energotaupības veicinātājs. Saskaņā ar Starptautisko Enerģētikas aģentūru (IEA) digitālo tehnoloģiju, piemēram, viedo termostatu un viedā ēku apgaismojuma, izmantošanai ir potenciāls līdz 2040. gadam globāli ietaupīt aptuveni 65 PWh enerģijas, kas ir līdzvērtīgi kopējam enerģijas galapatēriņam valstīs, kas nav ESAO dalībvalstis, 2015. gadā (IEA, 2017). Līdzīgi arī digitālo tehnoloģiju izmantošana transportā (piem., elektrisko transportlīdzekļu vieda uzlādēšana, kopīga un automatizēta mobilitāte) un rūpniecībā (piem., aditīvā ražošana, “digitālie dvīņi”) varētu padarīt iespējamus ievērojamus enerģijas ietaupījumus un emisiju samazinājumus. Tāpēc Latvijai būtu īpaši jāsekmē viedās enerģijas inovācijas, tostarp digitālo tehnoloģiju izmantošana ēkās, transportā un rūpniecībā, lai veicinātu enerģijas un izmaksu ietaupījumus.

Divi “Apvārsnis 2020” projekti, kas uzsver veiksmīgu pētniecisko darbību šajā ziņā, ir MORE-CONNECT un RealValue. MORE-CONNECT koncentrējās uz moduļu, saliekamo renovācijas elementu projektēšanu un izmēģināšanu, kas sazinās, izmantojot bezvadu sensorus un vadības elementus veiktspējas diagnostikai un kontrolei. Projekts tika īstenots sadarbībā starp RTU (330 450 EUR), Latvijas Koka būvniecības klasteri (56 875 EUR) un Zemgales tehnoloģisko centru (78 925 EUR), kā arī 15 citiem dalībniekiem no septiņām valstīm un tika pabeigts 2019. gada maijā. RealValue apliecināja viedās elektriskās termoakumulācijas potenciālu esošo elektriskās termoakumulācijas sildītāju un ūdenstvertņu aizstāšanā. Projektā piedalījās RTU (632 318 EUR), kā arī 11 partneri no Somijas, Vācijas, Īrijas un Apvienotās Karalistes. Tas tika pabeigts 2018. gada maijā. Viedās elektriskās termoakumulācijas ierīces kopā ar viedajiem spraudņiem, sensoriem un viedajiem mērītājiem tika uzstādītas 1250 mājokļos Vācijā, Īrijā un Latvijā. Vārteja savieno ierīces ar optimizācijas programmu mākonī, kas izveido saites ar elektrotīklu katrā valstī, lai aprēķinātu un īstenotu optimizētus uzlādes grafikus. RTU arī piedalījās energosistēmas modelēšanas uzdevumā, kas palīdzēja apliecināt tehniskās un komerciālās izmantošanas potenciālu miljonos mājokļu attiecīgajos ES reģionos.

Viedās enerģētikas inovācijas izplatās arī privātajā sektorā, kurā ir radušies vairāki jaunuzņēmumi ar specializāciju digitālajās tehnoloģijās. Piemēram, 2016. gadā dibinātais Citintelly ir izstrādājis daudzfunkcionālu centrālās vadības mākoņsistēmu (CMS) ielu apgaismošanai, tostarp sensorus un vadības ierīces, un līdz šim ir īstenojis projektus Izraēlā, Latvijā un Maltā. Savukārt Route4Gas izstrādā programmatūras risinājumus labākai gāzes maršrutēšanai Eiropas dabasgāzes tirgū. Turklāt Marine Digital — viens no pirmajiem starptautiskajiem jaunuzņēmumiem, kas uzsāka darbību Latvijā valsts jaunuzņēmumu vīzu programmas ietvaros, (sk. 6.1. iedaļu) — piedāvā automatizētu ostu un kravu termināļu pārvaldības sistēmu.

Lai atbalstītu jaunuzņēmumu dinamiku un privātā sektora inovācijas, valdībai būtu jāpalielina finansējums pētniecības komercializācijai un kompetenču centriem. Viedā enerģija ir viedās specializācijas joma ar vismazākajiem izdevumiem attiecīgajās jomās, par ko ir atbildīga Ekonomikas ministrija. Kopā tās veido tikai 12 % no kopējiem izdevumiem (4 miljoni EUR) viedās enerģijas specializācijas jomā salīdzinājumā ar 22 % biomedicīnā un aptuveni 39–43 % citās jomās (10–20 miljoni EUR) (6.2. tabula)

Latvijai būtu īpaši jāvērš uzmanība uz ekoinovācijām, lai labāk izmantotu sinerģiju starp viedo specializāciju un pasākumiem, kas atbalsta tīrāku ražošanu, atkritumu rašanās novēršanu vai bioenerģiju (ESAO, 2019m). Lai gan ekoinovācijas aptver vairākas viedās specializācijas jomas, tostarp viedo enerģiju, bioekonomiku un viedos materiālus, pašlaik tā nav nevienas jomas uzmanības centrā. Attiecīgi ar vidi saistītie inovatori ir pārstāvēti četros dažādos klasteros: Latvijas elektronikas un elektrotehnikas nozares klasterī, CLEANTECH klasterī, Zaļo un viedo tehnoloģiju klasterī un Viedās pilsētas klasterī. Ieinteresēto personu intervijas ar klastera pārstāvjiem šķietami apstiprina, ka daži uzņēmumi minētajos klasteros ir saskārušies ar ievērojamām grūtībām piemērotu atbalsta mehānismu atrašanā viedās specializācijas sistēmas ietvaros.

Valdība varētu, piemēram, aizstāt vai atjaunot inovāciju programmu zaļās rūpniecības jomā, kas sniedza pirmsinkubācijas un inkubācijas pakalpojumus jaunuzņēmumiem, kuri iesaistās vides tehnoloģiju izstrādē un komercializācijā. Iniciatīvu, kas sākās 2014. gadā, vadīja Ekonomikas ministrija Norvēģijas finanšu instrumenta programmas ietvaros. 2017. gada aprīlī 152 komandas bija saņēmušas pirmsinkubācijas konsultācijas, ko sniedza specializēts zaļo tehnoloģiju inkubators, un 23 projektu īstenotāji izmantoja līdzfinansējumu, kura kopējais apmērs bija 2,4 miljoni EUR (IZM, 2018). Finansējuma trūkuma dēļ šī programma Latvijā pašlaik nedarbojas.

Daudzsološa koncepcija, kas digitalizācijas kontekstā rada ievērojamu potenciālu viedās enerģijas specializācijas jomā, ir viedās pilsētas. Viedās pilsētas ir cieši saistītas ar jaunu digitālu tehnoloģiju rašanos tādās jomās kā energoefektīvas ēkas, viedie tīkli, viedi mobilitātes risinājumi un ilgtspējīgi atkritumu un ūdens apsaimniekošanas risinājumi.

Piemēram, Rīgas pilsētas ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plāns viedai pilsētai 2014.–2020.gadam (IERP), ar ko Rīgas pilsēta apņēmās samazināt CO2 emisijas vismaz par 20 %, ir balstīts uz energoefektivitātes pieaugumu par 20 % un atjaunojamo energoresursu daļas kopējā patērētajā enerģijā pieaugumu par 20 %. Inovatīvu IKT integrēšana enerģijas un transporta sistēmās ir viens no galvenajiem programmas elementiem. IERP tika izstrādāts ES Septītās pamatprogrammas “Energoefektivitātes stratēģiskie instrumenti pilsētu attīstības plānošanai” (STEP-Up) ietvaros sadarbībā ar pašvaldībām Beļģijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē.

Viens no programmā paredzētajiem pasākumiem ir pilsētas apgaismojuma sistēmas uzlabošana, izmantojot programmējamas LED lampas. Taču kopš programmas uzsākšanas 2012. gadā progress ir bijis diezgan lēns, un ielu LED apgaismojuma viedā kontrole pašlaik darbojas tikai nedaudzās apkaimēs. Tas ietver Māras dīķa teritoriju, ko Latvijas jaunuzņēmums Citintelly 2017. gadā aprīkoja ar viedā apgaismojuma tehnoloģiju. 2019. gadā tika parakstīta vienošanās vairāk nekā 4,7 miljonu EUR vērtībā par trīs jauniem projektiem, lai veicinātu viedā apgaismojuma risinājumu īstenošanu Rīgā. Projekti ietver tālvadības sistēmas ar radaru klātbūtnes konstatēšanai, lai kontrolētu apgaismojumu un satiksmi.

Papildu investīcijas ir vajadzīgas arī transporta sistēmā. Lielākā daļa ar transportu saistīto investīciju iepriekš galvenokārt bija paredzētas autoceļu tīklam, un automašīnas joprojām veido lielāko daļu pasažieru pārvadājumu Latvijā. Pašlaik nav nevienas integrētas sabiedriskā transporta sistēmas, kas savienotu Rīgu ar tuvējām pašvaldībām, un tas nozīmē, ka tādi pakalpojumi kā maršrutu plānošana, cenu noteikšana un biļešu tirgošana ir sadalīti starp vairākiem pakalpojumu sniedzējiem un pašvaldībām (ESAO, 2019m). Izstrādājot integrētu sabiedriskā transporta sistēmu ar tādu metropoles transporta iestādi, piemēram, kā Madridē, Prāgā vai Varšavā, ceļošana varētu būt vienkāršāka un pieejamāka, kā arī ļautu digitāli integrēt biļešu tirgošanas un maršrutu plānošanas sistēmas. Alternatīvu kopīgās un aktīvas mobilitātes risinājumu, piemēram, velosipēdu, elektromobiļu vai skrejriteņu izmantošanas veicināšana, varētu vēl vairāk motivēt pasažierus atstāt automašīnu mājās un padarīt transportu iekļaujošāku un ilgtspējīgāku.

No mazākām pašvaldībām Jelgavas pilsēta viena no pirmajām pieņēma viedās pilsētas redzējumu. Kopš 2016. gada būtiski svarīgo infrastruktūru pilsētā pārrauga Pašvaldības operatīvās informācijas centrs (POIC), kas ietver satiksmes plūsmas datu pārraudzību reāllaikā, satiksmes optimizāciju, izmantojot viedo satiksmes apgaismojumu, un automatizētu meteoroloģisko staciju un plūdu aizsargbarjeru uzraudzību, kā arī viedus enerģijas pārvaldības risinājumus centralizētai siltumapgādei. Iedzīvotājiem arī tika izsniegtas e-kartes (tuvā lauka sakaru tehnoloģija), kuras var izmantot, lai samaksātu par sabiedrisko transportu un saņemtu sociālos pabalstus. Financial Times investīciju pētniecības nodaļa 2017. gadā iekļāva Jelgavu 6. vietā starp Eiropas mazajām pilsētām kategorijā “savienojamība” (Strods, 2017).

Kopš viedās pilsētas tika atzītas par būtisku vērtību ķēdi Viedās specializācijas stratēģijas pārskatītajai versijai, viedo pilsētu ideja Latvijā kļūst populārāka. Ekonomikas ministrija pašlaik nosaka detalizētus vērtību ķēdes elementus, apspriežoties ar valsts, privātajām un akadēmiskajām ieinteresētajām personām, kā arī koordinācijā ar Satiksmes un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijām. Ekonomikas ministrijas pārstāvji un citas ieinteresētās personas ir arī iesaistījušas starptautiskos kolēģus, lai uzzinātu vairāk par viedās pilsētas koncepcijas īstenošanu tādās valstīs kā Nīderlande vai Smart City Expo kongresā Barselonā.

Viena no dinamikas pieauguma pazīmēm ir iniciatīva VEFRESH — atvērta inovāciju kustība, ko 2019. gadā uzsāka tehnoloģiju uzņēmumi, nekustamo īpašumu attīstītāji un Rīgas pašvaldība. Kustības mērķis ir pārveidot VEF apkaimi Rīgā, kurā atrodas liela daļa Latvijas IT uzņēmumu un kas veido vairāk nekā 40 % no valsts IT eksporta, par testa platformu viedās pilsētas risinājumiem. Valsts valdībai var būt veicinoša loma inovatīvu risinājumu izpildes, spēju veidošanas un izvēršanas atbalstīšanā viedo pilsētu kontekstā (ESAO, 2020i), un tā ar Ekonomikas ministrijas un Rīgas Domes parakstītu saprašanās memorandu ir paudusi tiešu atbalstu viedās pilsētas attīstībai VEF apkaimē.

Arī Cēsu pilsēta ir sākusi veidot digitālu stratēģiju un rīko seminārus un nodarbības uzņēmējiem par dažādiem datu rīkiem, tostarp mākslīgo intelektu. Cēsu novada pašvaldība ir saņēmusi atbalstu no privātā sektora iniciatīvas “Valsts#196”, kas piedāvā platformu dialogam starp pašvaldībām un tehnoloģisko risinājumu sniedzējiem. Viens no iniciatīvas līdzdibinātājiem ir Latvijas IT klasteris.

Latvijai būtu vairāk jāintegrē viedās pilsētas koncepcija valsts un reģionālās attīstības stratēģijās, lai izmantotu papildināmību un uzlabotu koordināciju ar citām politikas jomām, kuru mērķis ir paaugstināt dzīves kvalitāti un investīciju iespējas visā valstī, tostarp mazajās pašvaldībās. Viedās pilsētas risinājumu nacionālā satvara esamība ir svarīga, jo tas var sniegt iespējas un palīdzēt vietējām pašvaldībām konstatēt savas galvenās vajadzības un iespējas. Kanādas valdība, citu starpā, aktīvi veicina viedās pilsētas risinājumus mazākās pašvaldībās, izmantojot viedo pilsētu konkursu (Smart Cities Challenge). Šīs sacensības, kas ir pieejamas visām pašvaldībām, reģionālajām valdībām un pamatiedzīvotājiem, mudina dalībniekus pieņemt inovatīvas tehnoloģijas, lai uzlabotu savu iedzīvotāju dzīvi. Tiks atlasītas četras iniciatīvas, kuras saņems federālo finansējumu. Nozīmīga prasība ir tā, ka projektiem jābūt pielāgojamiem mērogā un atkārtojamiem.

Arvien vairāk labu prakšu pasaulē varētu sniegt iedvesmu viedās pilsētas politikai Latvijā. Piemēram, Somijas Sešu pilsētu stratēģija (6Aika), kas uzsākta 2014. gadā, ietver atklātas inovāciju platformas izstrādi, kurā ieinteresētās personas sešās lielākajās pilsētās var dalīties ar viediem risinājumiem. Iesaistītās ieinteresētās personas var brīvi eksperimentēt ar inovatīviem risinājumiem visās sešās pilsētās. Francijāvalsts investīciju banka ir izveidojusi īpašu fondu (Ville de Demain), lai sniegtu finansiālu atbalstu jaunuzņēmumiem, kas piedāvā viedās pilsētas risinājumus. Papildus finansiālam atbalstam Japāna piešķir regulatīvus atbrīvojumus pilsētām, kuras ir gatavas īstenot viedās pilsētas projektus. Šie un citi piemēri ir apspriesti dokumentos (ESAO, 2020i; 2019n), kuros analizēti viedās pilsētas iniciatīvu eksperimenti, pieņemšana un izplatība visā pasaulē desmitgades laikā (6.12. ielikums).

Latvijai būtu plašāk un stratēģiskāk jāizmanto publiskais iepirkums, lai veicinātu inovācijas reģionu un pašvaldību starpā.9 ESAO satvarā, lai veicinātu publiskā iepirkuma stratēģisku izmantošanu inovācijām, ir apspriestas vairāki darbības virzieni, kas varētu Latvijai palīdzēt centienos stiprināt iepirkumus inovāciju jomā (ESAO, 2017d). Būtiski svarīga būs arī finansiālo un regulatīvo šķēršļu likvidēšana MVU dalībai publiskā iepirkuma pieteikumu iesniegšanā (sk. 4. nodaļu). Daudzas valstis ir izstrādājušas integrētus iepirkuma plānus ar skaidri noteiktiem mērķuzdevumiem inovatīviem projektiem pašvaldību līmenī. Piemēram, Zviedrijā dažas pašvaldības ir iekļāvušas inovācijas mērķuzdevumus iepirkuma procedūrās, savukārt VINNOVA — Zviedrijas inovāciju aģentūra — sniedz atbalstu līgumslēdzējām iestādēm, kuras vēlas iegādāties inovāciju, piedāvājot tām finansēšanas iespējas (ESAO, 2017d). Latvijas Finanšu ministrija pašlaik analizē iespējas plašāk izmantot valsts un privātā sektora partnerības, kas ir veiksmīgi izmantotas citās valstīs, lai finansētu viedās pilsētas projektus (Deloitte, 2018).

Latvijai būtu arī jāveido “regulatīvās smilškastes”, lai palīdzētu pārvarēt ar viedās pilsētas iniciatīvām saistītos regulatīvos sarežģījumus un nenoteiktību. Šajā ziņā interesantu modeli piedāvā Lielbritānijas Gāzes un elektroenerģijas tirgu birojs (Ofgem). Ofgem ir izveidojis vienotu kontaktpunktu enerģētikas nozarē, sniedzot uzņēmumiem operatīvas konsultācijas par enerģētikas regulējumu. Ja regulatīvie šķēršļi neļauj tirgū laist tādu produktu vai pakalpojumu, kas sniegtu ieguvumu patērētājiem, var izveidot “regulatīvo smilškasti”, lai atļautu izmēģinājumu (Paunov un Planes-Satorra, 2019).

Kā minēts iepriekš, Latvijas Viedās specializācijas stratēģijā viedā enerģija un IKT tiek uzskatītas par nozarēm ar ievērojamu horizontālo ietekmi uz pārmaiņām citās ražošanas nozarēs (IZM, 2015). Šajā sadaļā aplūkotas IKT preces un pakalpojumi, tostarp saistītās ražošanas nozares, piemēram, plaša patēriņa elektronika.

IKT pakalpojumu daļa kopējā uzņēmumu pakalpojumu eksportā laika posmā no 2010. līdz 2015. gadam ievērojami palielinājās, pieaugot no 3,6 % līdz 6 %. Lai gan IKT pakalpojumu eksporta intensitāte kaimiņvalstī Igaunijā bija augstāka (8,3 %), Latvija pārspēja gan Dāniju (5,3 %), gan Norvēģiju (5,7 %) (6.23. attēls). Laikā no 2010. līdz 2015. gadam Latvija arī vēl vairāk uzlaboja redzamo salīdzinošo priekšrocību IT un citu informācijas pakalpojumu eksportā ar pievienoto vērtību (6.14. attēls). Taču pētniecības un izstrādes izdevumi kā daļa no kopējās pievienotās vērtības (0,5 % 2015. gadā) IKT pakalpojumiem joprojām bija ievērojami zemāka par ESAO vidējo rādītāju (4,8 %).

Arī IKT un elektronikas preču nozare pēdējos gados ir strauji augusi. No 2010. līdz 2017. gadam datoru, elektronisko un optisko iekārtu daļa ražošanas kopējā pievienotajā vērtībā vairāk nekā divkāršojās — no 2,2 % līdz 4,9 % (6.12. attēls). Līdzīgs pieaugums ir vērojams arī ražošanas eksporta jomā, kurā sektora daļas kopējā vērtība no 2010. līdz 2018. gadam pieauga no 3 % līdz 6,3 % (6.17. attēls).

Liels eksporta pieaugums tika konstatēts tādās produktu kategorijās kā pārraides aparāti (radio, tālruņi un TV), monitori un projektori, mikrofoni un iespiedshēmas. Minētie produkti kopā veidoja vairāk nekā trīs ceturtdaļas no IKT preču kopējā eksporta 2018. gadā.10 Taču, neskatoties uz progresu kopš 2010. gada, Latvija 2015. gadā neieguva redzamu salīdzinošo priekšrocību šajā sektorā kopumā (6.13. attēls). Turklāt pētniecības un izstrādes izdevumi datoru, elektronisko un optisko iekārtu produktiem kā daļa no pievienotās vērtības (2,5 %) arī bija ievērojami zemāki par ESAO vidējiem (23,7 %) (6.15. attēls).

Taču patentu pieteikumi liecina par augošu pētniecības aktivitāti jomās, kas saistītas ar audiovizuālajām tehnoloģijām un datortehnoloģiju. Šādas patentu kategorijas 2012.–2016. gadā kopā veidoja 8,9 % no visiem pieteikumiem, pieaugot no 1,9 % 2007.–2011. gadā. Pieteikumu skaits saistītās jomās (piem., telesakari, sakaru pamatprocesi, pusvadītāji un digitālie sakari) samazinājās (no 5,4 % līdz 2,4 %).11

Biežāk citēto zinātnisko publikāciju daļa lielākajā daļā informātikas un elektroniskās inženierijas jomu joprojām bija zem 10 %, kas ir vidējais rādītājs pasaules valstīs (6.24. attēls). Izņēmums bija neliels skaits daudz citētu publikāciju teorētiskajā datorzinātnē (piem., kvantu skaitļošanā un pārvaldības informācijas sistēmās). Pastāv izteikta specializācija mākslīgā intelekta jomā, kurā no 2014. līdz 2018. gadam bija aptuveni 100 publikāciju. Taču atsauču ziņā tikai 0,7 % no tām bija starp tiem 10 %, kas citētas visbiežāk. Kā minēts iepriekš, daudz publikāciju bija elektroniskās inženierijas jomā, taču tikai 6 % bija starp tiem 10 % dokumentu, kas citēti visbiežāk, tā nesasniedzot vidējo rādītāju pasaulē (10 % pēc definīcijas).

Šie konstatējumi liecina, ka pastāv iespējas vēl vairāk stiprināt pētniecības spēju un specializāciju — gan vispārīgās nozarēs, piemēram, tādās kā mākslīgais intelekts, gan nozarēs ar skaidru pielietojumu citās viedās specializācijas jomās, piemēram, veselības informātikā vai ekoloģiskajā modelēšanā.

IKT viedās specializācijas joma veidoja aptuveni 17,4 % no finansējuma, ko sniedz saskaņā ar Viedās specializācijas stratēģiju pieejamie instrumenti (6.2. tabula). Tā kā tiek uzskatīts, ka šajā jomā pastāv ievērojama starpnozaru ietekme kā, piemēram, viedās enerģijas jomā, kas saņēma 27,5 % no kopējā finansējuma, piešķirto resursu zemā daļa ir pārsteidzoša. Programmas, kas sekmē pētniecības komercializāciju, un IKT kompetences centri veidoja salīdzinoši lielāku daļu no attiecīgajā jomā pieejamajiem līdzekļiem, savukārt finansējums fundamentālajiem un lietišķajiem pētījumiem, pēcdoktorantūras pētniecībai vai praktiskajai pētniecībai bija salīdzinoši zems. Tādējādi, lai gan IKT pētniecība agrīnajos posmos (TRL 1-3) 2014.–2018. gadā saņēma tikai 12,5 miljonus EUR, finansējums viedajiem materiāliem sasniedza 29,1 miljonu EUR un biomedicīnai — 33,4 miljonus (6.2. tabula).

Finansējums arī tika sadrumstalots, aptverot daudzas nozares. Aptuveni 32 % no kopējiem pieejamajiem IKT līdzekļiem tika sadalīti starp IKT precēm, tostarp viedajiem sensoriem un lietu internetu (11,1 %), robotiku un datorredzi (4,6 %) un plašu elektronikas preču klāstu (16,3 %) no viedajiem ekrāniem, pusvadītājiem un mikroshēmām līdz viedajām automašīnām, 3D printeriem, audioiekārtām un precīzijas instrumentiem (6.4. tabula). Vairāk īpaši paredzēto līdzekļu tika veltīti datorlingvistikai un mašīntulkošanai (14,5 %). Atlikusī daļa tika sadalīta starp dažādām pētniecības jomām, tostarp, izglītības tehnoloģijām, kvantu pētniecību, kosmosa tehnoloģijām, uzņēmējdarbības procesu pārvaldību, lielajiem datiem un kiberdrošību. Tā rezultātā konkrētas jomas, kas ir īpaši nozīmīgas viedās specializācijas vērtību ķēdēm, saņēma ierobežotu finansējumu. Piemēram, medicīnas informātika un bioinformātika tika skatītas kopā ar citiem lielo datu lietojuma veidiem, kas visi kopā saņēma tikai 8,6 % no pieejamajiem līdzekļiem.

Tādējādi pašreizējā finansēšanas struktūra nepietiekami atbalsta lietišķās IKT pētniecības nozīmi kā būtiskam citu specializācijas jomu veicinātājam. Konkrēti, mērķtiecīgāks finansējums varētu palīdzēt atbalstīt jaunas ekosistēmas citās viedās specializācijas jomās, tostarp specializēto pētniecību integrētajā skaitļošanas materiālu inženierijā (ICME), vides modelēšanā, bioinformātikā vai veselības informātikā. Modulāru programmu sekmēšana (sk. 4. nodaļu) un spēcīgāka inženieru un IKT speciālistu iesaistīšana lietišķo institūtu, piemēram, LU Genomikas un bioinformātikas laboratorijas vai RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes, pētniecības projektos šajā ziņā varētu palīdzēt. Turklāt būtu jāizmanto arī jaunradītā infrastruktūra, piemēram, Microsoft inovāciju centrs (LUMIC), lai sekmētu jaunas viedās specializācijas ekosistēmas. Šo pieeju atbalstītu arī starptautisku pētnieku uzaicināšana uz Latviju, tostarp konferencēm, piemēram, uz 15. Starptautisko lauksaimniecības informātikas un komunikāciju konferenci (Rīga, 2021).

Atsevišķi izcilības klasteri Latvijas IKT nozarē ir piesaistījuši ievērojamu finansējumu no programmas “Apvārsnis 2020”. Pašlaik 36 parakstītās dotācijas saņem “Apvārsnis 2020” finansējumu gandrīz 7,9 miljonu EUR apmērā. IKT projekti Latvijā bija trešā nozīmīgākā “Apvārsnis 2020” finansējuma joma pēc pārtikas un enerģētikas. Vairāki projekti ir radušies datorlingvistikas un mašīntulkošanas jomā. Tie ietver projektu SUMMA (Scalable Understanding of Multilingual Media), kas saņēma iemaksas 1,2 miljonu EUR apmērā, tā kļūstot par lielāko “Apvārsnis 2020” projektu IKT jomā. Projekts tika īstenots no 2016. līdz 2019. gadam, un tajā piedalījās Latvijas nacionālā informācijas aģentūra (LETA), kā arī pētniecības iestādes četrās citās Eiropas valstīs.

Kopā ar 12 citiem uzņēmumiem un pētniecības iestādēm LETA arī bija viens no pirmajiem IT kompetences centra (ITKC) programmas, kuras viena no galvenajām darbības jomām ir valodu tehnoloģijas, dibinātājiem 2010. gadā. Arī SIA “Tilde” — vēl viens ITKC līdzdibinātājs — bija iesaistīts vairākos “Apvārsnis 2020” mašīntulkošanas projektos. Divi nesenākie projekti, kas koordinēti Francijā un Vācijā, attiecīgi saņēma 935 000 EUR finansējumu līdz 2021. gadam. Tildes mašīntulkošanas tehnoloģija, kas specializējas Baltijas valstu valodās, ir pārspējusi tādu ievērojamu dalībnieku kā Google un Microsoft risinājumus lietuviešu, igauņu un latviešu valodas tulkojumos (LSM, 2019). Tehnoloģija ir brīvi pieejama visās trijās Baltijas valstu valodās, kā arī arābu, angļu, somu, poļu un krievu valodā.

Arī citi veiksmīgi dziļo tehnoloģiju uzņēmumi ir guvuši labumu no Kompetences centru programmas. Piemēram, uzņēmums Squalio kā daļa no ITKC izstrādāja dziļo tehnoloģiju risinājumu transportlīdzekļu reģistrācijas numura atpazīšanai, un to izmantoja fotoradaros izmēģinājuma projektā ar Latvijas Ceļu satiksmes drošības direkciju (CSDD). Saskaņā ar CSDD risinājums jau ir samazinājis autoavāriju skaitu un ir labs piemērs tam, kā gudru iepirkumu var izmantot tehnoloģisko inovāciju veicināšanai. Vēl viens piemērs — Tilde 2017. gadā saņēma tiesības slēgt līgumu ar Eiropas Komisijas G3 direktorātu par rīku un resursu nodrošināšanu automatizētai tulkošanai un valodu apstrādes pakalpojumiem.

Latvijas dziļās tehnoloģijas nākotnē, visticamāk, attīstīsies vēl vairāk, tādiem uzņēmumiem kā Tilde vai Sualio radot informētību par konkrētām tehnoloģiju nišām. Turklāt Latvijas IT klasteris nesen piesaistīja papildu līdzekļus no “Apvārsnis 2020” programmai, kas ļautu palīdzēt dziļo tehnoloģiju jaunuzņēmumiem uzlabot produktus un pārdot efektīvāk (STARTUP3). Taču, lai gan “Apvārsnis 2020” vai kompetenču centri var palīdzēt attīstīt īpašas tehnoloģiju nišas, tie ir jāpapildina ar visaptverošākiem politikas pasākumiem inovāciju atbalstam.

Valstis ir ieviesušas vairākus pasākumus, lai atbalstītu IKT nozaru izaugsmi, tostarp aizdevumus, eksporta vai inovāciju subsīdijas, apmācības un īpašus inkubatorus un akceleratorus IKT jomā (ESAO, 2019o). Arī pasākumiem digitālo tehnoloģiju ieviešanas veicināšanai (sk. 4. nodaļu) ir svarīga nozīme pieprasījuma radīšanā pēc vietējiem risinājumiem. Latvijai būtu jāapsver stratēģijas, kā atvieglot pieprasījumu pēc prasmēm un uzlabot produktivitāti nozarē. Papildus izglītības sistēmas pielāgošanai šādas stratēģijas varētu ietvert pasākumus IKT speciālistu piesaistīšanai no ārvalstīm. Beļģijā īpašs nodokļu režīms ārvalstu amatpersonām un speciālistiem kopš 1983. gada ir sniedzis pagaidu ieguvumus ārvalstniekiem ar īpašām prasmēm. Vācijā valdība ar vadošajiem uzņēmumiem nesen vienojās par plānu, lai atvieglotu ārvalstu darbinieku iekļūšanu valstī. No tā izrietošajā saprašanās memorandā paredzēts atbalsts Vācijas birokrātijā, palīdzība mājokļa meklējumos un ātrāks vīzu piešķiršanas process.

Regulatīvo pielāgojumu izstrāde un īstenošana būs ārkārtīgi svarīga konkrētās nozarēs. Piemēram, IKT uzņēmumi, kas izstrādā finanšu tehnoloģiju risinājumus, visticamāk, gūs ievērojamus ieguvumus no “regulatīvās smilškastes” vides radīšanas vai no jauna regulējuma straujas un konsekventas īstenošanas. Piemēram, Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija, kas pārstāv vairākus Latvijas finanšu tehnoloģiju uzņēmumus, ir apvienojusi spēkus ar asociācijām Dānijā, Polijā un Spānijā, lai paustu bažas par arvien lielākajām grūtībām saistībā ar nelieliem aizdevumiem pāri robežām. Koalīcija, kas pārstāv aptuveni 100 digitālo aizdevēju, apgalvo, ka esošo ES noteikumu, piemēram, Patēriņa kredītu direktīvas, īstenošana dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras un neļauj tirgū ienākt ārvalstu konkurentiem. Uz to reaģējot, Eiropas Komisija pašlaik izvērtē vajadzību pārskatīt Patēriņa kredītu direktīvu. Šajā un citos līdzīgos gadījumos Latvijas valdībai vajadzētu sekmēt notiekošo dialogu ar nozares pārstāvjiem un — ES regulējuma gadījumā — ar citām valstīm, lai noteiktu, kā regulējumu var īstenot, neradot nevajadzīgas grūtības.

Izraēla

Statistikas datus par Izraēlu sniedza, un par tiem atbild Izraēlas attiecīgās iestādes. Šo datu izmantošana ESAO neskar Golānas augstieņu, Austrumjeruzalemes un Izraēlas apmetņu statusu Rietumkrastā saskaņā ar starptautisko tiesību noteikumiem.

Atsauces

ALTUM (2019), “The first 18 startups financed by the ALTUM accelerator programs graduate most promising teams will qualify for 250 thousand euro investment”, www.altum.lv/en/news/veiksmigi-nosledzies-pirmais-posms-altum-akceleratoru-programma-daudzsolosakie-jaunuznemumi-pretende-uz-250-tukstosu-eiro-ieguldijumu (piekļuve 2020. gada martā).

Appelt, S. un citi (2016), “R&D tax incentives: Evidence on design, incidence and impacts”, OECD Science, Technology and Industry Policy Papers, No. 32, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/5jlr8fldqk7j-en.

Beckerman-Rodau, A. (2011), “The problem with intellectual property rights: Subject matter expansion”, Yale Journal of Law and Technology, 13/1 sēj., 36.–89. lpp.

CFLA (2020), “History”, Centrālā finanšu un līgumu aģentūra, Rīga, www.cfla.gov.lv/en/about-us/history (informācija skatīta 2020. gada 20. Maijā).

CFLA (2019), “General information” Centrālā finanšu un līgumu aģentūra, Rīga, www.cfla.gov.lv/en/eu-funds-2014-2020/general-information (piekļuve 2020. gada 20. maijā).

CSP (2020a), IKG10_060 Total Gross Value Added by Kind of Activity (NACE 2. red) (datubāze), Latvijas Centrālā statistikas pārvalde, Rīga, https://data1.csb.gov.lv/pxweb/en/ekfin/ekfin__ikp__IKP__ikgad.

CSP (2020b), Exports and Imports by Commodity Section and by Economic Activity (NACE Rev.2) of the Importer (thsd euro) – ATG015 (datubāze), Latvijas Centrālā statistikas pārvalde, RīgaRīga, www.csb.gov.lv/en/statistics/statistics-by-theme/foreign-trade/ft-nace-bec/tables/atg015/exports-and-imports-commodity-section-and.

Deloitte (2018), Using Public-Private Partnerships to Advance Smart Cities. 2. daļa: Funding and Financing Smart Cities Series, Deloitte Center for Government Insights, Ņujorka, NY, www2.deloitte.com/content/dam/Deloitte/global/Documents/Public-Sector/gx-ps-public-private-partnerships-smart-cities-funding-finance.pdf.

Eichler, H-G. un citi (2019), “Data rich, information poor: Can we use electronic health records to create a learning healthcare system for pharmaceuticals?” Clinical Pharmacology and Therapeutics, 105/4 sēj., 912.–922. lpp., doi:10.1002/cpt.1226.

Eiropas Komisija (2020), 2020.gada ziņojums par Latviju, Komisijas dienestu darba dokuments, Brisele, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?qid=1584543810241&uri=CELEX%3A52020SC0513.

Eiropas Komisija (2018a), The Latvian Research Funding System, Brisele, https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/f631a55b-bbba-11e8-99ee-01aa75ed71a1.

Eiropas Komisija (2018b), “Digital Innovation Hubs – Smart Specialisation Platforms”, Brisele, https://s3platform.jrc.ec.europa.eu/digital-innovation-hubs-tool/-/dih/13295/view (piekļuve 2020. gada februārī).

Eiropas Komisija (2018c), “Latvia – S3 Priorities as Encoded in the “[email protected]” Tool”, Pārdomātas specializācijas platforma, Versija:1.0.47, Brisele, https://s3platform.jrc.ec.europa.eu/regions/LV/tags/LV (piekļuve 2019. gada 30. septembrī).

Eiropas Komisija (2017), Latvian Research Funding System Background Report: Horizon 2020 Policy Support Facility, European Commission, Brisele, http://dx.doi.org/10.2777/4162.

Eiropas Komisija (2013), The Role of Clusters in Smart Specialisation Strategies, Eiropas Komisija, Pētniecības un inovācijas ģenerāldirektorāts, Brisele, https://ec.europa.eu/research/evaluations/pdf/archive/other_reports_studies_and_documents/clusters_smart_spec2013.pdf.

Eiropas Komisija (2012a), Latvia: National Industrial Policy Guidelines for 2014-2020. Digital Transformation Monitor, Eiropas Komisija, Brisele, https://ec.europa.eu/growth/tools-databases/dem/monitor/sites/default/files/DTM_Latvia_vf.pdf.

Eiropas Komisija (2012b), Guide to Research and Innovation Strategies for Smart Specialisation (RIS 3), Reģionālā politika, Eiropas Komisija, Brisele, http://s3platform.jrc.ec.europa.eu/documents/20182/84453/RIS3+Guide.pdf/fceb8c58-73a9-4863-8107-752aef77e7b4.

Eiropas Komisija/ESAO (2020), STIP Compass: International Database on Science, Technology and Innovation Policy (STIP), Eiropas Komisija, Brisele/ESAO, Parīze, https://stip.oecd.org.

EM (2018a), “Clusters”, Ekonomikas ministrija, Rīga, www.em.gov.lv/en/sectoral_policy/industrial_policy/clusters.

EM (2018b), Economic Development of Latvia, Ekonomikas ministrija, Rīga, www.em.gov.lv/files/tautsaimniecibas_attistiba/leap/leap_2018-en.pdf.

EM (2018c), “Assessment of Latvian Start-Up Ecosystem, Description of the Current Situation and Recommendations for Further Improvements”, Ekonomikas ministrija, Rīga.

ESAO (sagatavošanā), Regulatory Aspects of Data Governance for the Digital Transformation of Agriculture, OECD Publishing, Parīze.

ESAO (2020a), FDI Stocks (rādītājs), OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/80eca1f9-en (piekļuve 2020. gada 28. februārī).

ESAO (2020b), Main Science and Technology Indicators (datubāze), OECD, Parīze, www.oecd.org/sti/msti.htm (piekļuve 2020. gada 28. februārī).

ESAO (2020c), The Digitalisation of Science, Technology and Innovation: Key Developments and Policies, OECD Publishing, Paris, https://dx.doi.org/10.1787/b9e4a2c0-en.

ESAO (2020d), “Trade in value added”, OECD Statistics on Trade in Value Added (datubāze), ESAO, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/data-00648-en (piekļuve 2020. gada 27. februārī).

ESAO (2020e), “Research and development statistics: Business enterprise R-D expenditure by industry – ISIC Rev. 4”, OECD Science, Technology and R&D Statistics (datubāze), OECD, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/data-00668-en (piekļuve 2020. gada 13. martā).

ESAO (2020f), “STAN Industry ISIC Rev. 4”, STAN: OECD Structural Analysis Statistics (datubāze), https://dx.doi.org/10.1787/data-00649-en (piekļuve 2020. gada 24. februārī).

ESAO (2020g), “Research and development statistics: Gross domestic expenditure on R-D by sector of performance and source of funds”, OECD Science, Technology and R&D Statistics (datubāze), ESAO, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/data-00189-en (piekļuve 2020. gada 26. februārī).

ESAO (2020h), “Patents by main technology and by International Patent Classification (IPC)”, OECD Patent Statistics (datubāze), OECD, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/data-00508-en (piekļuve 2020. gada 17. martā).

ESAO (2020i), Smart Cities and Inclusive Growth, OECD, Parīze, www.oecd.org/cfe/cities/OECD_Policy_Paper_Smart_Cities_and_Inclusive_Growth.pdf.

ESAO (2019a), OECD Economic Surveys: Latvia 2019, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/f8c2f493-en.

ESAO (2019b), Business Innovation Statistics and Indicators (datubāze), OECD, Parīze, http://oe.cd/inno-stats.

ESAO (2019c), Education at a Glance 2019: OECD Indicators, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/f8d7880d-en.

ESAO (2019d), Digital Innovation: Seizing Policy Opportunities, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/a298dc87-en.

ESAO (2019e), OECD Reviews of Digital Transformation: Going Digital in Colombia, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/781185b1-en.

ESAO (2019f), R&D Tax Incentives (datubāze),), OECD, Parīze, www.oecd.org/sti/rd-tax-stats.htm.

ESAO (2019g), Innovation, Agricultural Productivity and Sustainability in Latvia, OECD Food and Agricultural Reviews, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/9789264312524-en.

ESAO (2019h), OECD SME and Entrepreneurship Outlook 2019, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/34907e9c-en.

ESAO (2019i), “Country Snapshots: Latvia”, in Financing SMEs and Entrepreneurs 2019: An OECD Scoreboard, OECD Publishing, Rīga, https://doi.org/10.1787/fin_sme_ent-2019-en.

ESAO (2019j), Regions in Industrial Transition: Policies for People and Places, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/c76ec2a1-en.

ESAO (2019k), Benchmarking Higher Education System Performance, Higher Education, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/be5514d7-en.

ESAO (2019l), Latvia: Country Health Profile 2019, State of Health in the EU, OECD Publishing, Parīze/Eiropas veselības sistēmu un politikas novērošanas centrs, Brisele, https://dx.doi.org/10.1787/b9e65517-en.

ESAO (2019m), OECD Environmental Performance Reviews: Latvia 2019, OECD Environmental Performance Reviews, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/2cb03cdd-en.

ESAO (2019n), Enhancing the Contribution of Digitalisation to the Smart Cities of the Future, OECD Publishing, Parīze, www.oecd.org/cfe/regional-policy/Smart-Cities-FINAL.pdf.

ESAO (2019o), “ICT investments in OECD countries and partner economies: Trends, policies and evaluation”, OECD Digital Economy Papers, No. 280, OECD Publishing, Parīze, https://doi.org/10.1787/bcb82cff-en.

ESAO (2019p), “Harnessing data to manage biomedical technologies”, krājumā Health in the 21st Century: Putting Data to Work for Stronger Health Systems, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/1df03c3b-en.

ESAO (2019q), “Innovation support in the enterprise sector”, OECD Science, Technology and Industry Policy Papers, OECD Publishing, Parīze, https://doi.org/10.1787/4ffb2cbc-en.

ESAO (2019r), Digital Opportunities for Better Agricultural Policies, OECD Publishing, Parīze, https://doi.org/10.1787/571a0812-en.

ESAO (2018a), “R&D tax incentives: Latvia, 2017”, OECD, Parīze, www.oecd.org/sti/rd-tax-stats-latvia.pdf.

ESAO (2018b), “Effective operation of competitive research funding systems”, OECD Science, Technology and Industry Policy Papers, Nr. 57, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/2ae8c0dc-en.

ESAO (2018c), OECD Reviews of Digital Transformation: Going Digital in Sweden, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/9789264302259-en.

ESAO (2017a), OECD Economic Surveys: Latvia 2017, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/eco_surveys-lva-2017-en.

ESAO (2017b), OECD Territorial Reviews: Northern Sparsely Populated Areas, OECD Territorial Reviews, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/9789264268234-en.

ESAO (2017c), The Next Production Revolution: Implications for Governments and Business, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/9789264271036-en.

ESAO (2017d), Public Procurement for Innovation: Good Practices and Strategies, OECD Public Governance Reviews, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/9789264265820-en.

ESAO (2016), Education in Latvia, Reviews of National Policies for Education, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/9789264250628-en.

ESAO (2011), “Nordic countries: Matching exceptional design and creativity with progressive policy”, in Intellectual Assets and Innovation: The SME Dimension, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/9789264118263-6-en.

EsFondi.lv (2020a), “Informācijas sistēmu modelēšanas principu piemērošana strukturētai un mērķtiecīgai kompetenču pārvaldībai” [Application of information systems modeling principles to structured and purposeful competence management], http://www.esfondi.lv/es-fondu-projektu-mekletajs/project?number=1.1.1.1%2F16%2FA%2F252 (piekļuve 2020. gada martā).

EsFondi.lv (2020b), “Neironu tīkli fleksīvo dabisko valodu apstrādei” [Neural networks for processing flexible natural languages], www.esfondi.lv/es-fondu-projektu-mekletajs/project?number=1.1.1.1%2F16%2FA%2F215 (piekļuve 2020. gada martā).

EsFondi.lv (2020c), “Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju kompetences centrs” [Information and Communication Technology Competence Centre], www.esfondi.lv/es-fondu-projektu-mekletajs/project?number=1.2.1.1/18/A/003 (piekļuve 2020. gada maijā).

EsFondi.lv (2020d), “Tehnoloģiju pārneses programma” [Technology transfer programme], www.esfondi.lv/es-fondu-projektu-mekletajs/project?number=1.2.1.2%2F16%2FI%2F001 (piekļuve 2020. gada maijā).

EsFondi.lv (2020e), “RTU inovāciju granti studentiem” [RTU innovation grants for students], http://www.esfondi.lv/es-fondu-projektu-mekletajs/project?number=1.1.1.3/18/A/001 (piekļuve 2020. gada maijā).

Eurostat (2020a), ICT Usage in Enterprises – E-business (isoc_eb) (datubāze), https://ec.europa.eu/eurostat/web/digital-economy-and-society/data/database.

Eurostat (2020b), “Renewable Energy Statistics”, Eurostat Statistics Explained, https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Renewable_energy_statistics#Share_of_renewable_energy_almost_doubled_between_2004_and_2018 (piekļuve 2020. gada10. jūnijā).

Eurostat (2020c), Patent Applications to the EPO by Priority Year (database), https://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=pat_ep_ntot&lang=en (piekļuvis 2020. gada 6. maijā).

Eurostat (2019), Education Administrative Data from 2013 Onwards (datubāze), https://ec.europa.eu/eurostat/cache/metadata/en/educ_uoe_enr_esms.htm.

Eurostat (2016), Community Innovation Survey (CIS-2016) (datubāze), https://ec.europa.eu/eurostat/web/microdata/community-innovation-survey.

FAO (2020), Forestry Production and Trade (datubāze), www.fao.org/faostat/en/#data/FO/visualize (piekļuvis 2020. gada 20. maijā).

FFG (2015), Service Innovations – Funding Guidelines, Austrijas Pētniecības veicināšanas aģentūra, Vīne,www.ffg.at/en/programme/service-innovations (piekļuve 2020. gada martā).

FM (2020), Vadlīnijas par finanšu korekciju piemērošanu, ziņošanu par Eiropas Savienī bas fondu ieviešanā konstatētajām neatbilstī bām, neatbilstoši veikto izdevumu atgūšanu 2014.-2020.gada plānošanas period [Guidelines on the application of financial corrections, reporting on discrepancies identified in the implementation of European Union funds, recovery of irregularly incurred expenditure in the 2014-2020 programming period], Finanšu ministrija, Rīga,www.esfondi.lv/upload/Vadlinijas/vadlinijas_10022020.zip., Ministry of Finance, Rīga, www.esfondi.lv/upload/Vadlinijas/vadlinijas_10022020.zip.

Galindo-Rueda, F. un F. Verger (2016), “OECD taxonomy of economic activities based on R&D intensity”, OECD Science, Technology and Industry Working Papers, Nr. 2016/4, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/5jlv73sqqp8r-en.

Grinfelds, T. (2018), “Industry trends and challenges in Latvia”, presentation for Digital Transformation of the Engineering Industries in the Baltic Sea region – Conference in the framework of “Tech Industry 2018”, https://veca.likta.lv/EN/Documents/TomsGrinfelds-MASOC.pdf (piekļuve 2019. gada 3. oktobrī).

IEA (2019a), World Energy Balances (datubāze), Starptautiskā Enerģētikas aģentūra, Parīze, www.iea.org/statistics/?country=LVA&isISO=true.

IEA (2019b), World Energy Prices, Starptautiskā Enerģētikas aģentūra, Parīze, http://data.iea.org/payment/products/121-world-energy-prices-2019-edition.aspx.

IEA (2017), Digitalisation and Energy, Starptautiskā Enerģētikas aģentūra, Parīze, www.iea.org/reports/digitalisation-and-energy.

IZM (2020a), “Latvijā tiek veidota vienota un spēcīga zinātnes politikas ieviešanas iestāde” [A unified and strong science policy implementation institution is being established in Latvia], Izglītības un zinātnes ministrija, Rīga, www.izm.gov.lv/lv/aktualitates/4002-latvija-tiek-veidota-vienota-un-speciga-zinatnes-politikas-ieviesanas-iestade (skatīts 2020. gada 14. maijā).

IZM (2020b), RIS3 Info on Investments in RIS3 by Instrument (2014-2018), Izglītības un zinātnes ministrija, Rīga.

IZM (2018), Informative Report: Monitoring of Smart Specialization Strategy, Izglītības un zinātnes ministrija, Rīga, https://s3platform.jrc.ec.europa.eu/documents/20182/0/RIS3_progress+report_LV_2018.pdf/940176c6-b886-4213-9f18-75c20251bfb9.

IZM (2015), Analytical Description of the Ecosystem of Smart Specialization Area “Smart Energetics”, Izglītības un zinātnes ministrija, Rīga, https://cfla.gov.lv/userfiles/files/1111_Ecosystem%20-%20Smart%20energetics.docx.

IZM (2013a), About the development of Smart Specialisation Strategy, Izglītības un zinātnes ministrija, Rīga, www.izm.gov.lv/images/zinatne/RIS3_ENG/The_Informative_Report_Development_of_RIS3.pdf.

IZM (2013b), Assessment of Export Potential of Economic Sectors, 2. papildinājums informatīvajam ziņojumam “On the Development of Smart Growth Strategy and Determination of Specialisation”, Izglītības un zinātnes ministrija, Rīga, www.riseba.lv/sites/default/files/inline-files/Appendix_2_Assessment_of_Export_Potential_of_Economic_Sectors.pdf.

Latvijas Republikas Patentu valde (2019), “Intellectual Property Information Centre”, Rīga, http://www.lrpv.gov.lv/en/patent-and-technology-library/patent-and-technology-library (piekļuve 2019. gada oktobrī).

Latvijas valdība (2013), Guidelines for Science, Technology Development, and Innovation 2014-2020, Rīga, https://s3platform.jrc.ec.europa.eu/documents/20182/227021/Guidelines+for+Science+Technology+and+Innovation+2014-2020.pdf/d96566cd-e61b-471b-9f80-4d06236037b4.

Lauma Muizniece, A. (2017), “Supporting university technology transfer-struggles and barriers in Latvia”, Ekonomska misao i praksa, 26/1. sēj., 321.–342. lpp.

LIAA (2019a), “Inovāciju motivācijas programma” [Innovation motivation programme], Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Rīga, www.liaa.gov.lv/lv/fondi/2014-2020/inovaciju-motivacijas-programma.

LIAA (2019b), “Innovation Voucher Program: Financial boost for empowering innovation”, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Rīga, https://startuplatvia.eu/innovation-voucher.

LIAA (2019c), “Inovāciju vaučeru atbalsta pakalpojumi” [Innovation voucher support services], Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Rīga, www.liaa.gov.lv/lv/fondi/2014-2020/inovaciju-vauceru-atbalsta-pakalpojumi.

LIAA (2019d), “Start-up ecosystem”, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Rīga, www.liaa.gov.lv/en/invest-latvia/start-up-ecosystem (skatīts 2019. gada oktobrī).

LIAA (2019e), “Incentives for R&D”, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Rīga, www.liaa.gov.lv/en/invest-latvia/investor-business-guide/incentives-investors/incentives-rd (skatīts 2019. gada oktobrī).

LIAA (2019f), “Magnetic Latvia business incubators”, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Rīga, https://startuplatvia.eu/magnetic-latvia-business-incubators (skatīts 2019. gada oktobrī).

LIAA (2019g), “Startup visa application process”, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Rīga, https://startuplatvia.eu/files/resources/editor/LV%20Startup%20Visa%20Application%20Process%202019.10.09.pdf.

LIAA (2019h), “Life sciences”, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, RīgaRīga, www.liaa.gov.lv/en/invest-latvia/sectors-and-industries/life-sciences (skatīts 2019. gada 5. decembrī).

LSM (2019), “Latvia’s Tilde beats Internet giants in machine translation battle”, LSM.lv, https://eng.lsm.lv/article/society/education/latvias-tilde-beats-internet-giants-in-machine-translation-battle.a327904 (skatīts 2019. gada 18. oktobrī).

Magnetic Latvia (2019), “Startup law benefits”, https://startuplatvia.eu/startup-law-benefits.

MGI (2019), “BGI Group and European Partners launch project to sequence and analyze 10 million cells”, MGI News Center, https://en.mgitech.cn/news/108 (skatīts 2020. gada 17. februārī).

MoH (2019), “Veselības ministre uz laiku apturējusi e-veselības trešās kārtas uzsākšanu”, [Minister of Health Temporarily Suspended the Launch of the Third Round of e-Health], Ministry of Health, Rīga, www.vm.gov.lv/lv/aktualitates/preses_relizes/5946_veselibas_ministre_uz_laiku_apturejusi_eveselibas_tresas_kar (piekļuve 2019. gada 14. oktobrī).

Miroudot, S. and C. Cadestin (2017), “Services in global value chains: Trade patterns and gains from specialisation”, OECD Trade Policy Papers, No. 208, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/06420077-en.

Nye Forretningsmodeller (2019), “One Stop Shop for new business models”, Kopenhāgena, https://nyeforretningsmodeller.dk/english (piekļuve 2020. gada februārī).

Oderkirk, J. (2017), “Readiness of electronic health record systems to contribute to national health information and research”, OECD Health Working Papers, No. 99, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/9e296bf3-en.

Ozols, G. (2018), “Cooperation on data driven nation development in Latvia”, Joinup, Brisele, https://joinup.ec.europa.eu/collection/egovernment/document/cooperation-data-driven-nation-development-latvia (informācija skatīta 2019. gada 22. augustā).

Pārresoru koordinācijas centrs (2019), National Development Plan of Latvia for 2021-2027, pirmās versijas kopsavilkums, Rīga.

Pārresoru koordinācijas centrs (2017), National Development Plan 2014-2020 Annual and Sustainable Development Strategies For Latvia Up To 2030. Annual Implementation Monitoring Report, Rīga.

Pārtikas produktu kvalitātes klasteris (2019), “Digitalisation is at the base of growth – new digitalisation workshops are launched, specifically designed for the food industry”, PPKK.lv, www.ppkk.lv/en/international-activities (piekļuve 2019. gada 2. oktobrī).

Paunov, C. un S. Planes-Satorra (2019), “How are digital technologies changing innovation?: Evidence from agriculture, the automotive industry and retail”, OECD Science, Technology and Industry Policy Papers, Nr. 74, OECD Publishing, Parīze, https://dx.doi.org/10.1787/67bbcafe-en.

Pasaules Banka (2018a), Focus on Performance – World Bank Support to Higher Education in Latvia, Volume 2: Internal Funding and Governance, Pasaules Banka, Vašingtona.

Pasaules Banka (2018b), Focus on Performance – World Bank Support to Higher Education in Latvia, Volume 3: Academic Careers, Pasaules Banka, Vašingtona.

Produktivitātes komisija (2017), Data Availability and Use, Produktivitātes komisijas izmeklēšanas ziņojums Nr. 82, Austrālijas valdība, Kanbera, www.pc.gov.au/inquiries/completed/data-access/report/data-access.pdf.

Rovite, V. un citi. (2018), “Genome Database of the Latvian Population (LGDB): Design, goals, and primary results”, Journal of Epidemiology, Vol. 28/8, pp. 353-360, http://dx.doi.org/10.2188/jea.je20170079.

RTU (2019), “RTU Innovation Grants for Students”, rtu.lv, www.rtu.lv/en/university/rtu-projects/open?project_number=3912 (piekļuve 2020. gada 13. maijā).

RVO (2018), Service Design Vouchers, Agency, N. (ed.), www.rvo.nl/subsidies-regelingen/service-design-vouchers (piekļuve 2020. gada martā).

SENAR (2016), “SENAR-MT Lança Treinamento Sobre Operação de Drones na Agropecuária” [SENAR-MT uzsāk apmācības dronu izmantošanā Agropecuári], Agro de Precisão.

Strods, J. (2017), “Smart city solutions for small city”, Jelgavas Pilsētas domes prezentācija, www.norden.lv/Uploads/2017/09/11/1505122734_.pdf (piekļuve 2020. gada 23. februārī).

Takalo, T. (2013), “Rationales and instruments for public innovation policies”, Bank of Finland Research Discussion Papers, Vol. 1/2013, http://dx.doi.org/10.2139/ssrn.2217502.

Vaivare, L (2018a), “Miracle tree”, Innovation, 3. sēj. (vasara), Magnetic Latvia, https://startuplatvia.eu/sites/default/files/resurs_file/InnovationMag3_2018_0.pdf (piekļuve 2019. gada 10. oktobrī).

Vaivare, L. (2018b), “Life with a plastic bag on your head”, Innovation, 5. sēj (rudens/ziema), Magnetic Latvia, https://startuplatvia.eu/files/resources/resource_file/innovation_journal.pdf (piekļuve 2019. gada 15. oktobrī).

WITS/UN Comtrade (2020), UNSD Commodity Trade (datubāze), http://wits.worldbank.org (piekļuve 2020. gada 4. februārī).

ZM (2018), Latvian Bioeconomy Strategy 2030 – Informative Report, Zemkopības ministrija, Rīga, www.zm.gov.lv/public/files/CMS_Static_Page_Doc/00/00/01/46/58/E2758-LatvianBioeconomyStrategy2030.pdf.

Zviedrijas Izglītības un pētniecības ministrija (2019), Swedish National Roadmap for the European Research Area 2019–2020, Stokholma, www.government.se/4adab0/contentassets/514bde7beb4d423ea7b7b1f2c50f470f/swedish-national-roadmap-for-era-2019-2020.pdf.

← 1. ERAF ir viens no pieciem Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondi). Pārējie fondi ir Eiropas Sociālais fonds (ESF), Kohēzijas fonds, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF).

← 2. ESAO definē viedās pilsētas kā “iniciatīvas vai pieejas, kas efektīvi izmanto digitalizāciju, lai uzlabotu iedzīvotāju labjutībuun sniegtu efektīvākus, ilgtspējīgus un iekļaujošus pilsētvides pakalpojumus un apstākļus vairāku ieinteresēto personu sadarbības procesā” (OECD, 2020i). Latvijas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas viedās pilsētas definīcija ir atrodama tajā pašā dokumentā.

← 3. Redzamā salīdzinošā priekšrocība (ar pievienoto vērtību) tiek definēta kā pievienotās vērtības daļa noteiktā valsts eksporta nozarē, kas dalīta ar pievienotās vērtības daļu tajā pašā nozarē pasaules eksportā. Pasaulē bez jebkādiem tirdzniecības kropļojumiem redzamā salīdzinošā priekšrocība būtu labs pamats tam, ko ekonomisti definē kā salīdzinošo priekšrocību. Valstij ir salīdzinoša priekšrocība kādā nozarē, ja šī daļa ir lielāka par 1 (piem., ja pievienotā vērtība konkrētajā nozarē valstij veido lielāku daļu salīdzinājumā ar vidējo rādītāju pasaulē) (sk. Miroudot un Cadestin, 2017).

← 4. Eksporta vērtības izmaiņas laika gaitā pilnībā neatspoguļo īpašās cenu izmaiņas eksporta produktu klāstā. Skaitļos nav ņemtas vērā iespējamas izmaiņas koksnes ķīmijā un jauni biomateriāli (sk. zemāk).

← 5. Pētniecības un izstrādes izdevumi bioekonomikai rodas arī tādās jomās kā inženierzinātnes un tehnoloģijas, piemēram, saistībā ar procesu inovācijām vai jaunām iekārtām.

← 6. Aprēķinu pamatā ir ESAO (2020h), un tajos ņemti vērā patentu pieteikumi, kas iesniegti saskaņā ar Nolīgumu par sadarbību patentu jomā (Patentu kooperācijas līgums), kā noteicošās iezīmes izmantojot prioritāros datus un izgudrotāja dzīvesvietas valsti. Skaita pamatā ir saraksts ar katram patenta dokumentam piešķirtajiem Starptautiskā patentu klasifikācijas kodiem, izmantojot daļskaitļus.

← 7. Konfidencialitātes apsvērumu dēļ precīzi valdības sektora dati par 2016. gadu nav pieejami.

← 8. ESAO aprēķini, pamatojoties uz ESAO (2020h).

← 9. Publiskā iepirkuma stratēģiskā izmantošana inovācijām ir definēta kā jebkāda veida publiskā iepirkuma prakse (pirmskomerciāla vai komerciāla), kas ir paredzēta, lai stimulētu inovācijas, izmantojot pētniecību un izstrādi, un inovatīvu produktu un pakalpojumu izplatīšanos tirgū (ESAO, 2017d).

← 10. ESAO aprēķini, pamatojoties uz WITS/UN Comtrade (2020), UNSD Commodity Trade (datubāze), http://wits.worldbank.org (informācija skatīta 2020. gada 4. februārī)

← 11. ESAO aprēķini, pamatojoties uz ESAO (2020h).

Metadata, Legal and Rights

© OECD 2021

Šī darba izmantošanu gan digitālā, gan drukātā veidā reglamentē Noteikumi un nosacījumi, kas atrodami vietnē http://www.oecd.org/termsandconditions.